Valts Kalniņš: Politiskās partijas uzlūkojam ar noteiktu atsvešinātības pakāpi

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu Valtu Kalniņu par to, vai partiju skandāli apdraud valstiskumu, par populismu un demokrātijas krīzes pazīmēm un kāda redzama valsts attīstība 20 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Jau vairākus gadus mēs dzirdam apgalvojumu, ka demokrātija piedzīvo krīzi vai ka mums jānosargā demokrātiju. Nereti runājam, ka demokrātija labāk funkcionē valstīs, kurās ir bijušas demokrātiskas tradīcijas. Kopš populisma uzplaukumu Austrumeiropā - Polijā, Ungārijā - runājam arī par Austrumeiropas demokrātijas krīzi. Šī gada 15. maijā paiet 90 gadi kopš Kārļa Ulmaņa apvērsuma Latvijā, kas likvidēja politiskās partijas un parlamentārismu, un pēdējā mēneša Eiropas Savienības priekšvēlēšanu kampaņa, pārmetumi vairākām partijām par finansēšanas modeli un aizdomām par korupciju liek arī izvirzīt skaļus apgalvojumus par mūsu valstiskuma apdraudējumu. Vai mūsu valstiskums ir apdraudēts, par to saruna ar politologu Valta Kalniņu. Kad bija pagājuši 10 gadi kopš Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, šķiet, arī pēc pieciem gadiem tika veidots demokrātijas audits, noskaidrojot galvenās problēmas un sasniegumus Latvijas demokrātijā. Arī Valts Kalniņš piedalījās šajos pētījumos. Toreiz bija pienācis brīdis atbildēt uz jautājumu, cik veiksmīga ir bijusi Latvijas demokrātijas attīstība 10 gados pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tagad ir pagājuši vēl 10 gadi, kādā ziņā tas ir ilgs vai neilgs laika posms, lai vērtētu un izdarītu secinājumus? Valts Kalniņš: Skatoties, ar ko līdzina. Bet es domāju, ka Latvijas demokrātijai tagad jau atrodoties ceturtajā gadu desmitā, mums ir 30 un vairāk gadu demokrātiskā sistēmā, tas rādītājs, es domāju, kopumā ir diezgan labs, jo ir vairākas fundamentālas lietas, kas saknē mums nav bijušas apdraudētas: mums ir iespēja mierīgā, prognozējamā ceļā nomainīt pie varas esošos; partijas, kuras ir bijušas valdībā, var zaudēt amatus, pārstāvību valdībā vēlēšanu rezultātā, un tas notiek gludi un bez kaut kādiem sabiedrības satricinājumiem. Tā, man ir tāda viena fundamentāla demokrātijas pazīme, ka viņi tomēr saknē darbojas. Protams, tur ir vēl ļoti daudz citu elementu, kuri ir arī svarīgi demokrātijai. Toreiz arī tika iezīmēts, kas, man šķiet, ir nemainīgs lielums, šķiet, ka Jānis Ikstens toreiz norādīja, ka par šo sabiedrības vilšanos politikā, politiķos, politiskajos procesos, kaut kas zināms atsvešinātības līmenis, kurš, šķiet, ir nemainīgs vairāk nekā 30 gadus, kopš šādi mērījumi tiek veikti. Valts Kalniņš: Tas ir diezgan nemainīgs. Un tas, protams, ir mūsu demokrātijas vājais aspekts. Un tas izpaužas dažādos veidos. Domājot par šo sarunu, uzmet acis pēdējiem oficiālajiem datiem, cik ir biedru Latvijas politiskajās partijās. Pēc oficiālajiem datiem tikai vienā partijā ir ir vairāk nekā 2000, un pārējās ir ievērojami mazāk. Kas vēl aizvien liek domāt par to, ka, piemēram, politiskās partijas kā tāda organizācija, kā institūcijas veids bija sveša Latvijas sabiedrībai, un ir svešs Latvijas sabiedrībai. Tāds mazliet svešķermenis, bez kura nevar iztikt, tāpēc ka visa modernā demokrātija ir organizēta tādā veidā, ka bez politiskajām partijām viņa nedarbojas. Tāpēc, kad izvēles ir jāizdara starp politiskajām partijām. Kādā ziņā - svešs? Valts Kalniņš: Sociāli svešs. Varbūt nevis nav pieņemama [šāda veida organizēšanās], bet ir atdalīta no mums. Kaut kas dīvains, ja cilvēks ir politiskās partijas biedrs. Tas ir kaut kas tāds, kas tev pa iemeslu - tu grib kandidēt, tu gribi pie varas tikt? Vai tu esi īpašs aktīvists? Tāds, ka nevar apvaldīt sevi un kaut kas jādara. Cilvēks pēdiņās normālais nestājās politiskajās partijās. Tas nav kaut kas tāds, ar ko cilvēki saskaras. Politiskās partijas ir kaut kas, ko mēs uzlūkojam ar noteiktu atsvešinātības pakāpi. Tas vienmēr nenozīmē, ka tās politiskās partijas obligāti visiem riebjas vai ka kaut kas tāds, ko vajadzētu likvidēt, lai gan daļa droši vien arī tā domā. Bet tas ir kaut kas tāds pasvešs. Ik pa laikam nu izskan apgalvojums: demokrātija atrodas krīzē. Kā tu to saproti? Kas ir tās pazīmes, pēc kurām mēs varam runāt par to? Attiecībā uz Austrumeiropu bieži vien izmanto to, ka palielinās vai tiek ievēlētas dažādas populistiskas partijas parlamentā, kas norāda uz to, ka parlamentārisma modelis veicina šādu krīzes rašanos. Valts Kalniņš: Es to krīzes kodolu varbūt pat neliktu tieši populistiskajās partijās kā tādās. Tās ir diezgan daudzās valstīs, citur viņas ir ietekmīgākas, citur un viņas ir mazāk ietekmīgas. Bet nu galu galā populistiska partija arī vienkārši izpauž kaut kādu noteiktu sentimentu, apmierina kaut kādu pieprasījumu noteiktā pilsoņu daļā, un kā tādām viņām jau arī īstenībā piemīt tiesības uz pastāvēšanu. Manā vērtējumā tas testa aspekts, kurā jāskatās, ir, vai valdība kaut kādos nopietnos jautājumos izmanto savu valsts resursu, savu varu, lai mērķtiecīgi grautu politisko konkurenci. Un tad, kad tas notiek, piemēram, kad valdība sagrābj savā kontrolē sabiedrisko mediju un pārvērš viņu par ruporu valdošajai koalīcijai, tad, manuprāt, ir daudzās valstīs tā krīzes esence. Nevis tas, ka populisti paši par sevi, lai gan, protams, kaut kādā brīdī viņi arī var kļūt par problēmu demokrātijai. Bet tad, kad izmanto valsts varu, mēs tagad esam tikuši pie varas un lai nākamreiz mūs vairs nevarētu izaicināt vēlēšanās un apdraudēt mūsu varu, tad jau demokrātija tiešām tādā krīzē, ja ne uzreiz likvidēta. Demokrātija tāpat kā jebkura cilvēka veidota sarežģīta sistēma, prasa noteiktu uzturēšanu un uzkopšanu. Ir jāsaprot, ka ir kaut kādas noteiktas lietas, kas tajā demokrātijā ir svarīgas, un tā brīvā politiskā konkurence - tas ir kaut kas tāds, par ko ir ir jāraugās, lai viņa netiktu grauta. Es nedomāju, ka Latvijā demokrātija, piemēram, būtu jāglābj, jo man liekas, ka, man šķiet, viņi nebrūk pašlaik. Bez glābšanas ir arī pieskatīšana un apkope, kas ir vienmēr vajadzīga. Nav šaubu par to. Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Valts Kalniņš 2014. gada demokrātijas auditā novērtēja godaprātu sabiedriskajā dzīvē un atzīst, ka problēmas ar korupcijas apkarošanu valstī pastāv. Viena no problēmām, kas ir saglabājusies, tas, ka nav izveidojusies prakse, lai kontrolētu interešu konfliktus tieši politisko lēmumu pieņemšanā. Tāpat mazaizsargāti ir trauksmes cēlāji jeb cilvēki, kuri ziņo par korupcijas gadījumiem savās darbavietās. Viņi ir pakļauti lielam atriebības riskam. Problēma ir, ka vēl aizvien nav tādas visaptverošas sistēmas, lai sabiedrībai parādītu atklātu lobētāju darbību un lobētāju ietekme uz lēmumiem. To 2014. gadā raksta Valts Kalniņš. Atzīmējot 20 gadus kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija Latvijā ir izdevusi pētījumu, kurā cita starpā analizēti arī dažādi demokrātijas aspekti. Pievērsta uzmanība arī Eiropas Savienības pilsoņu skatījumiem uz galvenajiem apdraudējumiem. Kopumā Latvijas un Eiropas Savienības iedzīvotāju viedokļi ir līdzīgi - vislielākais apdraudējums demokrātijai Latvijas pilsoņu skatījumā ir vienkāršo iedzīvotāju neiesaistīšanās politikā un vēlēšanās, kā arī tas, ka viņiem nav intereses par politiku un vēlēšanām. Otrajā vietā ierindojas slēpta ārvalstu iejaukšanās savas valsts politikā un ekonomikā, tostarp finansējot vietējos dalībniekus. Eirobarometra aptaujā kā risks demokrātijai minēta arī dezinformācija. Valts Kalniņš ir politikas zinātņu doktors un kopš 1998. gada pasniedz studiju kursus politikas zinātnes specialitātē Latvijas Universitātē gan par parlamentārismu, gan par mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem. Bijis pētnieks Sabiedriskās politikas centrā "Providus" un Latvijas Ārpolitikas institūtā, veicis daudzus pētījumus par labas pārvaldības un korupcijas novēršanas jautājumiem, piemēram, analizējis valsts uzņēmumu pārvaldību Latvijā, pētniecībā balstītu pierādījumu izmantošanu Saeimā, izvērtējis sešu Rietumbalkānu valstu pretkorupcijas politikas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (ESAO) publikācijā par Dienvidaustrumeiropas konkurētspēju, piedalījies kā vecākais eksperts Ukrainas enerģijas sektora pretkorupcijas izvērtējumā 2021. gadā, kā konsultants Eiropas Padomes īstenotajos projektos analizējis valsts amatpersonu deklarāciju sistēmas, interešu konflikta novēršanas un civildienesta ētikas un trauksmes cēlāju aizsardzības jautājumus Armēnijā, Baltkrievijā, Gruzijā, Kosovā, Moldovā un Ukrainā.