Bojāgājušo orgānu donoru Eiropā arvien mazāk; cer aktīvāk piesaistīt dzīvos donorus

Latvijas Radio analītika

Bojāgājušo orgānu donoru skaits visā Eiropā sarūk, tāpēc dalībvalstis arvien vairāk domā, kā piesaistīt cilvēkus, kuri dzīves laikā ziedotu orgānu cita dzīvības glābšanai jeb tā dēvētos dzīvos donorus. Lai cilvēks uz to izšķirtos, viņam jāsniedz uzticami dati, ka pēc ziedošanas operācijas ar viņa veselību viss būs kārtībā. Tāpēc Eiropas transplantācijas vadošie eksperti tagad domā par īpašu Eiropas reģistru. Piemēram, Nīderlandē šobrīd pārsvarā ir dzīvie donori.

• Tomam nieri ziedoja tētis
• Latvijā maz dzīvo donoru
• ES grib uzkrāt datus par donoriem
• Jo vairāk zina, jo vairāk uzticas un ziedo
• Nīderlandē orgānus ziedo arī nezināmiem cilvēkiem
• Latvijā parasti ziedo tuviniekiem

Tomam nieri ziedoja tētis

Noskaņas ziņā Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļa nelīdzinās citām nodaļām. Te pavisam tiešā nozīmē pacienti ierodas saņemt savu otro iespēju. To vai nu dod bojāgājuša nezināma cilvēka nieres pārstādīšana vai arī tuva cilvēka nieres ziedojums.

„Mans dēls – Toms.” Apmēram 25 gadu vecais Toms un viņa tētis guļ vienā divvietīgā palātā. Šoreiz tēvs pavada dēlu uz pārbaudēm: „Man viņš ir pirmās grupas invalīds ar garīga rakstura traucējumiem. Kopš dzimšanas arī slimoja ar epilepsiju.” Nedaudz vairāk nekā pirms gada Toma tēvs dēlam ziedoja nieri. Toms tagad jūtas labi. „Puika - normāli. Cik viņš var pateikt par sevi. Viņš nerunā. Man kreiso izņēma, viņam labajā pusē ielika.”

Tēvs piebilst, ka dēlam pirms aptuveni pusotra gada ārsti atklāja nieru mazspēju un uzreiz nozīmēja hemodialīzi, kas pilda mākslīgās nieres funkcijas. „Bet tas aizņēma laiku - katru otro dienu pa trim stundām. Pats viņš neguļ, līdzās jābūt, jāaizved, jāatved. Pacēlās jautājums, ko var darīt. Tikai donors. Bija iespējas gaidīt donoru, kas savā nāvē aizgājis. Un tad arī rindas, vai sader vai nesader, ceļš nav tik vienkāršs. Tad mēs, dabīgi, teicām, ka varbūt mēs paši varam. Tad uz pirmo nedēļu atbrauca sievas kundze. Iznākums bija, ka der – no viņas. Bet es teicu, ka mēģinām arī man.”

Izrādījās, ka saderība ir arī tēvam, un ārsti nolēmuši, ka transplantācijai labāk derēs tēva niere. „Tad bija tā, ka mēs atbraucām vispār trijatā, ar sievu arī, jo Toms jau viens pats neko nevarēja darīt. Es biju atsevišķi, un sieva ar dēlu gulēja šādā vienā palātā. Viņu jau vajag pieskatīt, viņš jau viens uz tualeti nevar aiziet. Un tad jau pēc operācijas vēl grūtāk.”

Tagad kopš operācijas pagājis nedaudz vairāk nekā gads. Toma tēvs nieres trūkumu neizjūt: „Vairāk bija tieši šuve. Rētas, audu sadzīšana. Nedrīkstēja ne celt rokas augšā, ne smagāk par desmit kilogramiem. Bet tad ir jābūt darbam pie datora. Bet man darbs ar locīšanos, mašīnā. Un tomēr vakaros bija jūtams, brīžiem pat likās, ka plīsīs pušu.” Toma tētis saka – bet kurš tad pelnīs maizi, ja tā sargāsies? Tagad esot krietni labāk, bet rētu vēl reizēm mazliet jūtot. Tāpat arī ģimenes ārsts sastādījis sarakstu ar vēlamo un nevēlamo ēdienu sarakstu.

Latvijā maz dzīvo donoru

Toma tētis ir viens no Latvijas 42 dzīvajiem donoriem.

„1822 transplantācijas pa visam, no tām 42 dzīvie donori,” stāsta Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns. Viņš arī norāda, ka šī proporcija skaidri apliecina - Latvijā dzīvo nieres donoru ir ļoti maz. Daudzās Eiropas valstīs viņu ir krietni vairāk. Ārsti teic, ka daudz dzīvo donoru ir izglītotās un labklājības valstīs.

Tomēr, ja vēl pirms 15 gadiem par dzīvajiem donoriem Latvijā tikpat kā nevarēja runāt, tad pēdējos gados viņu ir vidēji pieci gadā, un tas ir ilga darba rezultāts. „Tas ir atzinums, ka mēs esam spiesti samierināties, ka trūkst mirušo cilvēku donoru, īpaši jauniem cilvēkiem, un mēs esam spiesti aicināt dzīvos donorus uz nieru ziedojumu,” stāsta Bicāns.

Jāteic, ka bojāgājušo donoru skaits sarūk visā Eiropā. Latvijā kritums saistās ar jaunu un pusmūža vecuma cilvēku izceļošanu. „Kādi aizbrauc? 65 gadus vecie? Vai jūsu laika biedri vai manējie? Jūsu laika biedri ir aizbraukuši. Ja rēķinām, ka tie ir vairāki simti cilvēki, kas šeit dzīvoja, strādāja darbos visādos, ar viņiem notika nelaimes gadījumi. Neviens nieru slimnieks nepretendē uz to, ka kāds konkrēts cilvēks aizies bojā un viņš no tā saņems nieri. Neviens cilvēks nekad to nav gaidījis, nav prasījis, nav gribējis. Bet viņš zina, ka vienmēr ir nelaimes gadījumi, kur aizies bojā cilvēki. Un, ja aizies bojā, viņam būs glābiņš. Un tie ir tā aktīvākā, darbīgākā daļa. Un kas mums paliek – tie, kam ir smadzeņu asinsrites traucējumi, un tādi ir ne visjaunākajiem, bet tomēr vecākiem cilvēkiem vairāk,” skaidro Bicāns.

Eiropā grib uzkrāt datus par donoriem

Krītoties bojāgājušo donoru skaitam, Eiropā aug dzīvo donoru skaits. Tāpēc šobrīd pat ir ideja par Eiropā vienota dzīvo donoru reģistra veidošanu – tas būtu kā reģistru reģistrs.

Tajā iekļautu datus par visu dzīvo donoru veselības rādītājiem pirms un pēc operācijas. Proti, tiem, kas ziedojuši orgānus – nieri vai daļu aknas.

Eiropas Komisijas līdzfinansētās apjomīgās „Accord” programmas laikā jau deviņās valstīs tika uzsākts pilotprojekts, uzkrājot datus par pagaidām nieres donoriem noteiktā laika periodā. Šis pilotprojekts izvērtās kā vērtīga pieredze. „Sākumā es gribēju teikt, ka mēs varam sākt dzīvo donoru reģistru jebkurā minūtē, taču, lai nebūtu pārāk optimistisks, nolēmu teikt, ka mēs varam sākt rīt – no rīta,” tā „Accord” programmas noslēguma konferencē Madridē sacīja pilotprojekta vadītājs Andriess Oitsma, vērtējot darba rezultātus.

Šajā pilotprojektā piedalījās arī Stradiņa slimnīca.

Jāteic, ka Latvijā šie donoru dati visu laiku tiek uzkrāti, ārsti arī seko līdzi pēc operācijas donoru veselības stāvoklim. Tikai pagaidām nav vienotas elektroniskas datu bāzes.

Reģistrā tika ievadīti arī gadu ilga līdzsekojuma dati par dzīvo donoru veselību. Projektā izvēlētajā periodā bija pieci dzīvie donori no Latvijas.

Par projektu stāsta Stradiņa slimnīcas transplantācijas centra koordinatore Eva Šteina: „Tur bija arī sākotnējā pamatinformācija gan par donora vecumu operācijas brīdī, svars, auguma garums, dzimums, rase, operācijas tehnika, par asinsspiedienu pirmsoperācijas periodā, pēcoperācijas periodā, par lietotiem medikamentiem, analīžu rādītājiem pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodā. Pēc tam ir doma, ka šos rādītājus varētu dinamikā salīdzināt pirms operācijas, piemēram, nieru rādītājus, asinsspiedienu un medikamentus pirms operācijas un pēc operācijas, kā tas dinamikā tālāk attīstās.”

Būtiski ir tas, ka reģistrā tiktu uzkrāti arī ilgtermiņa dati par šo donoru veselības stāvokli. Piemēram, mēnesi pēc operācijas, pēc tam trīs mēnešus, pusgadu, gadu un pēcāk katrus piecus gadus apkopotu datus.

„Eiropas Savienībā dzīvo donoru skaits aug. Mēs nesam atbildību rūpēties par viņiem. Tie ir veseli cilvēki, kuri vēlējušies ziedot nieri vai aknas daļu pacientam, kam šis orgāns ir vajadzīgs. Mūsu pienākums ir rūpēties par šo cilvēku un pietiekami bieži sekot līdzi, vai nerodas problēmas viņu veselībai un, ja tādas ir – reģistrēt. Mums ir arī atbildība par dzīvajiem donoriem kopumā, jo mums vajadzētu savākt informāciju, kas ar viņiem notiek tālāk, un analizēt šos datus, lai redzētu, kādi donori piemēroti orgāna ziedošanai, vai pielietotā procedūra ir droša, vai ir atšķirība pieejās dažādās valstīs. Un kā ir ar drošību ilgtermiņā? Ko mēs varam pateikt dzīvajiem donoriem par viņu veselību nākotnē un par risku, ziedojot nieri vai daļu aknas?” stāsta Kirstena Omsa de Vrīsa no Holandes transplantācijas fonda.

Jo vairāk zina, jo vairāk uzticas un ziedo

Turklāt šos datus varēs Eiropas valstu ārsti salīdzināt un smelties citu valstu pieredzi. Te var īsi ieskicēt dažus interesantus pilotprojektā iegūtus datus - slimnīcā dzīvie donori uzturējās īsu laiku – vidēji 4,2 dienas pēc operācijas. Un svarīgi, ka 98,2 procenti dzīvo donoru jau pavisam drīz pēc operācijas atgriezās savā iepriekšējā ikdienā, kāda bija pirms operācijas. Jāteic, ka nieres biežāk ziedoja sievietes. Vecākajam donoram operācijas laikā bija 82 gadi.

Konferencē Madridē A.Oitsmam tika uzdots jautājums, ko gluži praktiski valstīm sniegs šāds dzīvo donoru reģistrs: „Operācija, ko veic dzīvajam donoram, ir bīstama. Tas nav tas, ko mums kā ārstiem labpatiktos darīt – operēt cilvēku, kas ir pilnībā vesels. To var darīt tikai tad, ja ir pietiekoši daudz informācijas, kā šiem donoriem pēc operācijas veicas ilgtermiņā. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka 50 vai pat 70 gadu pēc operācijas donora veselībai nebūs nekāda kaitējuma. Un tādu informāciju var iegūt tikai tad, ja ir daudz ilgtermiņā iegūtu datu.”

Arī pilotprojektā iesaistītā Vineta Vaivode no Stradiņa slimnīcas projektu vadības daļas norāda uz ieguvumiem: „Es redzu, ka sabiedrība būtu informēta, kas savukārt būtu viens no iemesliem, kāpēc tā vairāk uzticētos un vēlētos ziedot savu orgānu. Otrs apstāklis, ka cilvēki mūsdienās daudz ceļo un arī pārceļas uz citu valsti, līdz ar to dati ir daudz ātrāk pieejami arī citā valstī, ja nonāk citā valstī aprūpē.”

Tiesa, joprojām vēl nav skaidrs jautājums, kas par šo Eiropas kopīgo reģistru maksās. Šī projekta mērķis bija izstrādāt rekomendācijas, nākamais solis ir atkal vērsties pie Eiropas Komisijas ar lūgumu īstenot jaunu iniciatīvu reģistra izstrādei. Tiesa, valstīm, visticamāk, būs jārēķinās ar nacionālo līdzfinansējumu – cik lielu un kā to aprēķinās, nav zināms.

Nīderlandē orgānus ziedo arī nezināmiem cilvēkiem

Jāteic, ka pilotprojekta vadītājs Andries Oitsma nāk no Nīderlandes – valsts, kur dzīvo donoru ir vairāk nekā bojāgājušo donoru. Jo ar pēcnāves ziedošanu viņa valstij patiešām neklājās labi, atzīst Oitsma: „Reizēm pat bija jāgaida vairāk nekā četri gadi, tāpēc bija jāmeklē cits ceļš - mēs sākām dzīvo donoru programmu, kas bija ļoti veiksmīga. Rezultāti bija daudz labāki nekā orgāna transplantēšanā pēc nāves. Arī laparoskopiska tehnika palīdzēja, jo donoriem nebija ļoti jācieš no procedūras. Tas viss, kopā ar reklāmu “no mutes- mutē” palīdzēja mums ar katru gadu palielināt dzīvo donoru skaitu.”

Nīderlandes likums paredz, ka cilvēkam dzīves laikā obligāti jāparaksta piekrišana – atļauja pēc nāves izmantot savus orgānus. Aptuveni 40 procentu iedzīvotāju reģistrā ir veikuši ierakstu, taču tikai puse no tiem devuši jāvārdu, stāsta Oitsma. Latvijā ir citāda kārtība – ja iedzīvotājs nav parakstījies iedzīvotāju reģistrā, ka pēc nāves nepiekrīt būt donors, tad pēc likuma viņš var būt.

Kā Nīderlandē cilvēki pārvar nedrošību un izšķiras par soli būt donoram, Latvijas Radio pēc konferences uzrunāja transplataloģijas ekspertu Oitsmu. No ārstiem Latvijā dzirdēts – ir gadījumi, kad cilvēks baidās ziedot pat tuviniekam, jo raizējas – ja nu pēc operācijas pasliktinās veselība un zaudē darbu, kurš tad rūpēsies par viņa bērniem? Oitsma stāsta, ka Nīderlande šādas bažas kliedēja jau pirms gadiem pieciem: „Iepriekš, ja donoram pēc orgāna ziedošanas pasliktinājās veselība un viņš zaudēja darbu, viņš varēja palikt bez ienākumiem. Arī tagad par pašu ziedošanu, protams, nav nekādas atlīdzības, taču – ja cilvēks procedūras dēļ zaudē darbu un ienākumus, tad valsts viņam turpina maksāt zaudēto algu. Tas patiešām palīdz. Jo situācija ar dzīvajiem donoriem ir savāda - slimnīca par šo procedūru iegūst naudu, mediķi, slimnīcas vadība saņem algu, orgāna saņēmējam ir ieguvums, un visa sabiedrība iegūst. Tikai pats dzīvais donors neiegūst neko par savu patiešām bīstamo darbu.”

Oitsma stāsta, ka Nīderlandē izplatīta arī tā dēvētā altruistiskā ziedošana, kad ziedo ne tikai tuvinieks tuviniekam, bet arī nezināmam cilvēkam.

„Varbūt iepriekš ģimenē bijusi nelaime. Un tad viņi domā – es nevaru palīdzēt savam radiniekam, bet varbūt varu palīdzēt kādam citam, kam nepieciešama palīdzība. Vai arī saka – man ir divas veselas nieres, es palīdzēšu kādam līdzcilvēkam. Un šādu altruistisko donoru ir arvien vairāk, un viņi ir ideālie donori. Jo viņi to dara tikai un vienīgi pēc brīvas gribas. Ja nieri ziedo ģimenes loceklis, nekad nevari būt pilnīgi drošs, vai nav bijis spiediens. Piemēram, ja vīrs ir slims un sieva var būt donore, tur var būt spiediens, un viņa nevar pateikt nē. Taču atruistisko donoru gadījumā tāda nav, un arī nauda nevar būt iesaistīta, jo viņi nezina, kam pārstāda orgānu,” skaidro Oitsma.

Latvijā parasti ziedo tuviniekiem

Latvijā gan dzīvie donori parasti ir pacienta tuvinieki – vairākumā asins radinieki un daļa arī emocionālie radinieki – dzīvesbiedri, draugi, paziņas. Ir cilvēki, kuri tik ļoti vēlas savējam ziedot, ka pat gatavi pamatīgi mainīt savus paradumus. Kāds tēvs, lai varētu ziedot nieri meitai, pusgadā zaudēja 30 kilogramu svaru.

Par labāko vecumu dzīvajam donoram Bicāns sauc 45-60 gadus, protams, ja cilvēks ir vesels: „Pirmkārt, sievietei reproduktīvais periods garām. Otrkārt, dzīves plāni un dzīves situācija ir nostabilizējusies un īpaši ļoti nemainās. Turklāt 45 gados ja ne puse, tad lielākā daļa no dzīves ir garām, palikusi mazākā vai, iespējams, mazākā. Protams, cilvēks var dzīvot ar vienu nieri tālāk pilnīgi normāli, pirms tam viņš tiek pārbaudīts. Un, ja vien viņam nav defektu veselībai, tikai tad tiek ņemts. Pašlaik mums ir iespējams donors - tēvs, kurš gatavs dot nieri dēlam, bet nieru filtrācija ir tāda, ka mums būtu jāņem sliktākā niere. Bet vai ir vērts pārstādīt to nieri dēlam?”

Dakteris Bicāns uzsver – ja ārsti nav pilnībā pārliecināti, ka donors var dzīvot bez nieres, tas nekad nepiekritīs nieres izņemšanai.

Vēl jānorāda, ka Latvijā likumi paredz – pēc orgāna ziedošanas turpmāk veselības aprūpe donoram ir bez maksas. Tāpat arī ārsti vēlētos sekot līdzi pacienta veselības stāvoklim pēc ziedošanas operācijas un vēlētos viņus redzēt Stradiņa slimnīcas ambulatorajā daļā. Taču vismaz kāda daļa donoru pazūd, jo pēc operācijas vairs nejūtas kā pacienti un nevēlas apmeklēt slimnīcu.

Arī Toma tētis, kurš dēlam ziedoja nieri, nosmejas - par to, ka viņam vairs nav vienas nieres, viņš atceras tikai rētas dēļ. Citādi var arī aizmirst. „Viss notiek, uz organisma lietošanu tas neko slikti neatsaucas.”