Kultūras rīts द्वारा प्रदान की गई सामग्री. एपिसोड, ग्राफिक्स और पॉडकास्ट विवरण सहित सभी पॉडकास्ट सामग्री Kultūras rīts या उनके पॉडकास्ट प्लेटफ़ॉर्म पार्टनर द्वारा सीधे अपलोड और प्रदान की जाती है। यदि आपको लगता है कि कोई आपकी अनुमति के बिना आपके कॉपीराइट किए गए कार्य का उपयोग कर रहा है, तो आप यहां बताई गई प्रक्रिया का पालन कर सकते हैं https://hi.player.fm/legal।
Player FM - पॉडकास्ट ऐप Player FM ऐप के साथ ऑफ़लाइन जाएं!
This week, in what might be the funniest episode yet, Molly and Emese are joined by co-stars Amy Schumer and Brianne Howey. They get candid about motherhood, career evolution, and their new film, Kinda Pregnant —which unexpectedly led to Amy’s latest health discovery. Amy opens up about how public criticism led her to uncover her Cushing syndrome diagnosis, what it’s like to navigate comedy and Hollywood as a mom, and the importance of sharing birth stories without shame. Brianne shares how becoming a mother has shifted her perspective on work, how Ginny & Georgia ’s Georgia Miller compares to real-life parenting, and the power of female friendships in the industry. We also go behind the scenes of their new Netflix film, Kinda Pregnant —how Molly first got the script, why Amy and Brianne were drawn to the project, and what it means for women today. Plus, they reflect on their early career struggles, the moment they knew they “made it,” and how motherhood has reshaped their ambitions. From career highs to personal challenges, this episode is raw, funny, and packed with insights. Mentioned in the Episode: Kinda Pregnant Ginny & Georgia Meerkat 30 Rock Last Comic Standing Charlie Sheen Roast Inside Amy Schumer Amy Schumer on the Howard Stern Show Trainwreck Life & Beth Expecting Amy 45RPM Clothing Brand A Sony Music Entertainment production. Find more great podcasts from Sony Music Entertainment at sonymusic.com/podcasts and follow us at @sonypodcasts To bring your brand to life in this podcast, email podcastadsales@sonymusic.com Learn more about your ad choices. Visit podcastchoices.com/adchoices…
Kultūras rīts द्वारा प्रदान की गई सामग्री. एपिसोड, ग्राफिक्स और पॉडकास्ट विवरण सहित सभी पॉडकास्ट सामग्री Kultūras rīts या उनके पॉडकास्ट प्लेटफ़ॉर्म पार्टनर द्वारा सीधे अपलोड और प्रदान की जाती है। यदि आपको लगता है कि कोई आपकी अनुमति के बिना आपके कॉपीराइट किए गए कार्य का उपयोग कर रहा है, तो आप यहां बताई गई प्रक्रिया का पालन कर सकते हैं https://hi.player.fm/legal।
Kultūras rīts द्वारा प्रदान की गई सामग्री. एपिसोड, ग्राफिक्स और पॉडकास्ट विवरण सहित सभी पॉडकास्ट सामग्री Kultūras rīts या उनके पॉडकास्ट प्लेटफ़ॉर्म पार्टनर द्वारा सीधे अपलोड और प्रदान की जाती है। यदि आपको लगता है कि कोई आपकी अनुमति के बिना आपके कॉपीराइट किए गए कार्य का उपयोग कर रहा है, तो आप यहां बताई गई प्रक्रिया का पालन कर सकते हैं https://hi.player.fm/legal।
Trešdien atvēršanas svētkus piedzīvos aktiera Viļa Daudziņa zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs". Zīmējumiem aktieri iedvesmoja filmas "Zeme, kas dzied" tapšana, kurā viņš atveido vienu no pirmo svētku organizētājiem Bernhardu Dīriķi. Kamēr filma vēl ir tapšanā, Vilis Daudziņš nāk klajā ar savu bilžu versiju, kā varēja izskatīties pirmie svētki un arī to dalībnieki pirms 150 gadiem. Tā ir gana jautra, sirsnīga un bagātīgas izdomas pārpilna versija. "Tas viss sākās 17. februārī kādos piecos no rīta. Es biju aizbraucis uz Straupes pili, kur notika filmēšana filmai "Zeme, kas dzied". Mana loma tajā ir Bernhards Dīriķis, un man ir ārkārtīgi sarežģīta parūka," stāsta Vilis Daudziņš. Vilis Daudziņš detalizēti atceras situāciju pagājušā gada sākumā, kad tapa pirmais zīmējums. Un tieši sarežģītā parūka bija galvenā vaininiece visā zīmējumu stāstā, jo tās uzlikšana prasīja pusotru stundu. Kamēr grima māksliniece Beata Rjabovska rūpīgi strādāja, aktierim nebija īsti ko darīt un viņš sāka zīmēt. Vispirms sevi un pēc tam arī savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli pārtapšanas procesā, kuru galvu rotas bija tieši tikpat komplicētas kā viņam. "Es sāku švīkāt aplikācijā "Notes" visādus zīmējumus. Es izdomāju, ka uzzīmēšu, kā mani grimē. Tad es paskatījos pa labi, pa kreisi, un uzzīmēju arī tos divus "murmuļus", bārdainos un pusaizmigušos. Tā tas sākās," skaidro aktieris. Vēlāk aktierim vairs nešķita interesanti dokumentēt, kā notiek filmēšana, bet viņš turpināja zīmēt un nu jau savu versiju, kādi tad varēja izskatīties Dziesmu svētki pirms 150 gadiem. Kādi bija koristi, kāda publika un kādas situācijas. Ja Māra Martinsona topošā spēlfilma "Zeme, kas dzied" būs vērienīgs vēsturisks stāsts, tad Viļa Daudziņa zīmējumu grāmatiņa ir ļoti sirsnīga un humora pilna šī stāsta versija. "Tas ir jāuztver kā tāds liels joks. Man tas likās arī ļoti svarīgi, jo šai dižajai tradīcijai, kas ir ārkārtīgi skaista, reizēm piemīt pārāk daudz patosa. To jau ir iedibinājuši jaunlatvieši ar savu runas stilu, savām runām un to nozīmību, kā viņi to visu dara, un tas ir patiesi. Tas tiešām bija ārkārtīgi nozīmīgi, tā bija mūsu dziesmotā Atmoda vai vēl viens grūdiens virzienā uz savu valsti, par to nav šaubu. Bet brīžiem, kad mēs to atkārtojam, vai no tā, ka cilvēku ir tik daudz, vai no tā, ka ir tāds pārsvinīgums, rodas pārprasta nopietnība. Bet es gribu to visu uztvert mazliet vieglāk, ar humoru un ar joku. Man liekas, tas ir nepieciešams," uzsver Daudziņš. Viļa Daudziņa grāmatā apkopoti 120 zīmējumi, ko papildina arī kodolīgi un asprātīgi redzamo tēlu un situāciju apraksti. Atainoti gan vēsturiski reāli personāži, gan izdomāti tēli. It īpaši daudz iztēles autors licis lietā, atainojot, kādi varēja izskatīties koristi, kuriem viņš pats izdomājis arī vārdus. "Te man ir Rumbuļu Kārlis no Jumurdas kora ar Meirānu Līzi no Saldus kora. Nu, Dies’ vien zina, vai tur tādi bija… Savukārt tālāk seko jau Rozenbergs no Zaļās muižas kora, un Rozenbergs no Zaļeniekiem patiešām bija. Bet te ir Oto Pūpols, kontrabasists. To mēs nezinām, vai tāds ir bijis, bet man likās – brīnišķīgs vārds, brīnišķīga kombinācija. Man patīk spēlēties ar vārdiem un uzvārdiem. Šai gadījumā viņš bildē redzams, mēģinot "uzštimmēt" sava tēvoča, slavenā instrumentu būvētāja Dannenberga 1856. gadā gatavoto kontrabasu. Šai saistībā man jāpateicas Orestam Silabriedim, jo tieši viņš man ieteica Dannenberga vārdu kā pirmo latvieti, kurš ir būvējis mūzikas instrumentus," turpina Daudziņš. Zīmējumos iepazīsim arī varenos kora dziedātājus Garozu Bērtuli, Pīlumu Justu, Lapiņu Krišu un Griežu Madi, kā arī vairākus garīgās mūzikas koncerta dalībniekus – ērģelnieku Oskaru Šepski, arfistu Johanesu Šturckūgelu un vēl citus. "Piemēram, te ir arī skaistulis, franču flautists Žans Ogists de Bariko no Pēterburgas Imperatora orķestra. Daudzas koristes uz viņu meta kvēlus skatienus, Bulavnieku Ede no Mālpils kora pat mēģināja uzsākt ar viņu sarunu, uzmina uz kājas un pateica: "Očeņ izveņiķe!". Bet viss velti. Žans Ogists tikai skumji pasmaidīja un nesacīja ne vārda. Šeit mākslinieks redzams, spēlējam Geblera "Teic, mana dvēsele!" Jāņa Bētiņa vadībā. Garīgo dziesmu koncerts Doma baznīcā," ar grāmatu iepazīstina aktieris. Portretēti arī dzīvnieki, putni un visa cita dzīvā radība, kas Rīgā bija visriņķī pirmo Dziesmu svētku laikā. Viļa Daudziņa grāmatas atvēršanas svētki būs trešdien, 26. aprīlī, Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijā "Dziesmusvētku telpa" Mežaparkā.…
Veltījums Ukrainas kara bērniem ir Dzintara Tilaka jaunā grāmata "Zlatas ceļš". Tās centrā ir trīspadsmitgadīga meitene Zlata, viņas pārdzīvojumi un izjūtas, kad viņa, glābjoties no kara, ir spiesta pamest Ukrainu un doties pie radiniekiem uz Latviju. Dzintars Tilaks iedvesmu grāmatai guvis saskarsmē ar ukraiņu ģimeni, ko viņš uzņēmis savās mājās. Daudzas stāsta detaļas ir ņemtas no patiesiem notikumiem, citas autora izdomātas, pieļaujot, ka tas tā varētu notikt. Sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, Dzintars Tilaks ne reizi vien aizdomājies tieši par bērniem, kuru dzīves neizbēgami ietekmē un salauž karš. Daudziem iet bojā viņu tuvinieki, daudzi uz mūžu zaudē veselību, un bērniem nelaikā nākas atvadīties no savas bērnības un kļūt pieaugušiem, lai izdzīvotu. Šāds pieaugšanas stāsts ir arī Dzintara Tilaka jaunā grāmata "Zlatas ceļš", kura galvenā varone ir trīspadsimtgadīga meitene, kura piedzīvo ļoti skaudrus zaudējumus un, lai pati glābtos, uzsāk ceļu prom no dzimtenes uz Latviju, kur dzīvo viņas mammas radinieki. Viens no impulsiem grāmatai bijusi ciešā saikne ar ukraiņu ģimeni, ko grāmatas autors ir uzņēmis savās mājās un kurā arī aug divas pusaugu meitenes. "Katru dienu mēs kontaktējamies ar saviem ukraiņiem, viņi katru dienu zvana uz mājām, noskaidro situāciju, un parādās dažādas detaļas, kas ir pilnīgi atšķirīga informācija no tās, ko mēs dzirdam ziņās. Jo tā ir konkrētā reālā dzīve, konkrēti cilvēki, situācijas, mājas, kuru nav, cilvēki, kas ir miruši. Un, ja tu to katru dienu dzirdi, protams, tu pārdzīvo līdzi," stāsta Dzintars Tilaks. "Bet manā atmiņā īpaši iegūla tieši šajās sarunās dzirdētās interesantās detaļas, un vienā brīdī uzbūrās aina par stāstu par vienu meiteni, kura mācās 7. klasē, un par to, ko nozīmē cilvēkam pilnībā mainīt dzīvi. Kādas tur vairs mācības, kāda tur vairs ikdiena? Pazūd viss, kam bērnībā būtu jābūt." Grāmatā līdz ar Zlatu varam ceļot cauri Ukrainas dažādām vietām un situācijām, sastapt dažādu uzskatu cilvēkus, gan tādus, kas no visas sirds palīdz, gan tādus, kas ir bīstami. Kara ikdienu atklāj dažādas detaļas, par kurām mēs zinām ļoti maz, bet kas cilvēkiem Ukrainā ir ļoti būtiskas. "Piemēram, ja lauka malā pie ceļa ir iedzīts miets un tam virsū ir uzmaukta plastmasas pudele, tas nozīmē, ka tur ir mīnēts. Tas ir tas, kā ukraiņi viens otram padod ziņu, kur labāk neiet," turpina grāmatas autors. "Vai, piemēram, kā no Kramatorskas var aizbraukt ar vilcienu. Vilciens ierodas četru stundu laikā no pulksten diviem līdz sešiem bez konkrētas norādes. Tas ir tikai tāpēc, lai ienaidnieks nezinātu, kad ir vilciens stacijā, kad var bombardēt. Cilvēki gaida, un tad pēkšņi vilciens nāk. Un kad uzsāk braukt, visi aizkari tiek aizvērti, gaismas izslēgtas, un tu vari tikai ar savu telefona gaismiņu spīdināt. Arī tas tāpēc, lai lidmašīnas nepamanītu vilcienu ar gaismām." Zlatai tuvākie cilvēki ir tētis un vecmāmiņa, jo viņas mamma mirusi, kad meitene bija vēl pavisam maza. Karš viņai nes atkal jaunus zaudējumus, bet kādā brīdī arī negaidīti gaišu dzīves pavērsienu. Dzintars Tilaks patiesus notikumus grāmatā savijis ar fantāziju un empātiski iejūtas galvenās varones pasaulē. Fragments no grāmatas: "Viņa apsēdās uz aukstās zemes, saspiedusi saujā mitro, vēso un auglīgo Ukrainas zemes drusku, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti kā papīrs. – Kāpēc jūs visi mani pametāt? Ko tagad lai daru? Mani mīļie… Es esmu par mazu, lai paliktu viena. Dzirdiet?! Es baidos palikt viena. Tas nav godīgi. Tēti, lūdzu, atgriezies. Es neizturēšu šo visu! Viņa nevarēja parunāt, starp vārdiem, pat starp zilbēm ielauzās aprautas elsas. Viņa apklusa." Grāmata atklās arī ukraiņu mentalitāti, kas ir atšķirīga no latviešu izpausmēm, par to Dzintars Tilaks pārliecinājies saskarsmē arī ar savā ģimenē uzņemtajiem ukraiņiem. "Temperamenta ziņā viņiem ir bišķiņ vairāk asumiņš klāt un enerģijas vairāk. Tāpēc varbūt arī nav ko brīnīties, ka viņi ir spējīgi kā tauta saliedēties un stāvēt pretī tik milzīgam spēkam. Es domāju, ka mēs arī varētu, bet tas izpaustos tomēr citādi," spriež Tilaks. Dzintara Tilaka jaunās grāmatas "Zlatas ceļš" atvēršanas svētki notiks 26. janvārī apgāda "Zvaigzne ABC" prezentācijas zālē, piedalīsies autors un viņa ukraiņu draugi, muzicēs ukraiņu mūziķe Darja Leleko. Pēc grāmatas motīviem taps arī iestudējums Latvijas Radioteātrī, ko veidos režisors Valdis Lūriņš.…
Viens no Imanta Ziedoņa muzeja darbības virzieniem ir aktualizēt muzeja bagāto krājumu. Šai saistībā muzejs ik pa laikam ceļ gaismā dažādus krājuma priekšmetus un apspēlē tos mūsdienīgos kontekstos. Jaunākais veikums ir tikko vaļā vērtā izstāde "Perpendikulārā karote", kas apskatāma Rīgas kultūrvietā Sporta ielā 2. Izstādes centrā ir savulaik no Tadžikistānas atvesti suvenīri, kā arī Ziedoņa grāmata par Tadžikistānu, par ko mūsdienu mākslinieki izveidojuši laikmetīgu komentāru instalācijas veidolā. Scenogrāfam Andrim Kaļiņinam mugurā strīpains halāts, patiešām ļoti līdzīgs tam, kas glabājas Ziedoņa muzeja krājumā un šobrīd īpaši izcelts izstādē. Tāpat kā no Tadžikistānas savulaik atvestā tibeteika un, protams, tadžiku īpašais simbols – perpendikulārā karote. Izstādē priekšmetus redzam apspēlētus modes fotogrāfijās, kas ir pirmās, kas pievērš uzmanību, ienākot Sporta ielas kultūrvietā. "Vispirms mēs ieraugām trīs skaistas modes fotogrāfijas, kurās modele Māra Sleja ir redzama ar muzeja eksponātiem. Viens no tiem ir perpendikulārā karote. Tā liek aizdomāties, vai mūsdienās vēl kaut kam ar roku ražotam un īpatnējam ir tikpat liela vērtība kā savulaik? Jo mūsdienās taču visu var nopirkt gatavu. Bet šāds unikāls rokdarbs gan Ziedonim likās ļoti īpašs, gan arī mums tas tāds šķiet," stāsta Andris Kaļiņins. Fotogrāfijas vedina instalāciju papētīt vairāk un ielūkoties arī tās iekšpusē, kas ir gluži kā mazs namiņš, kura centrālais objekts ir Ziedoņa 1970. gados sarakstītā grāmata par Tadžikistānu – "Perpendikulārā karote", novietota grāmatai netipiskā vidē. "Tas, ko mēs ieraugām durvīs, ir tāda neikdienišķa situācija, kas ledusskapis tiek izmantots kā grāmatu plaukts. Mūsu gadījumā tā ir metafora par to, ka šī grāmata uz kādu mirkli ir bijusi ielikta ledusskapja saldētavā, lai attiecīgā brīdī to izvilktu ārā. Tāpat kā mēs mēdzam pārbaudīt produktus, kādā stāvoklī tie ledusskapī ir, tāpat šajā gadījumā mēs pārbaudām grāmatu," skaidro scenogrāfs. "Un mēs aicinām uz šo grāmatu skatīties kritiski. Jo, lai arī tā ir grāmata par tautu draudzību Tadžikistānā, mūsdienās tie ģeopolitiskie konteksti ir daudz ko izmainījuši, attieksme nav viennozīmīga, un rodas daudzi jautājumi." Izstādes veidotāji arī uzdevuši savus jautājumus, kas izlasāmi uz instalācijas sienām, un to darīt ir aicināts ikviens izstādes skatītājs, atstājot izstādē arī savus jautājumus. "Es pats uzrakstīju jautājumu – vai, sēžot šķībi, protu runāt taisni?" atklāj Kaļiņins. Modelei Mārai Slejai fotosesija, kurā jāapspēlē muzeja priekšmeti, bija jauna pieredze. "Man bija ļoti interesanti strādāt ar šiem senajiem rīkiem, jo, piemēram, ar halātu – tur tā nemaz īpaši kustēties nedrīkstēja, jo tas ir vecs supereksponāts, ko var tikai ar cimdiem aiztikt, un, kā es tur drusku vairāk pakustējos, jau stilists bļāva – Māra, uzmanīgi! Tā kā sesija prasīja ļoti lielu pietāti, ļoti lielu cieņu. It kā kustība notika, kā jau modelim, bet tomēr, ļoti respektējot eksponātus, un tas ir daudz sarežģītāk nekā vienkāršā modes sesijā," stāsta Māra Sleja. Grāmatu "Perpendikulārā karote" Ziedonis veidoja ciešā sadarbībā ar savu tuvu draugu, fotogrāfu Gunāru Janaiti, kurš šajā pavasarī devās mūžības ceļos. Vēlme pieminēt izcilo fotogrāfu, bija viens no iemesliem, kādēļ muzejs izvēlējās šobrīd dienas gaismā izcelt tieši šo grāmatu. Neskatoties uz nodevām laikam, grāmatā ir arī daudz tā saukto Ziedoņa dziļurbumu, kas ir nemainīgi aktuāli arī mūsdienās. "Ko es saskatu kā ļoti vērtīgu un Imantam Ziedonim ļoti raksturīgu, ka vienalga, kur viņš brauc – uz Tadžikistānu, Kurzemīti vai Latvijas lauku sētām, viņš vienmēr meklē to, kas ir lokālajai vietai raksturīgs. Un vēlas izcelt šīs vērtības. Kultūru visdziļākajā nozīmē," skaidro Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. "Viens no viņa iekšējiem uzdevumiem arī ir, ka viņš brauc uz Tadžikistānu meklēt potenciālās baltu saknes, saiknes ar seno Persiju. Bet perpendikulārās karotes meklējumi viņiem izvēršas par veselu piedzīvojumu." Perpendikulārā karote ir galvenais suvenīrs, ko Ziedonis un Janaitis iecerējuši pārvest mājās no ceļojuma, bet iegūt šo karoti izrādās grūts uzdevums, viņi ilgi jāj ar ēzelīšiem no viena ciema uz otru, līdz beidzot gadās kāda atsaucīga saimniece. "Tā saimniece maisa lielo putras katlu un beigās izņem to karoti ārā, nokrata un saka – lūdzu, jums dāvanā! Karote ir pilnīgi melna, piesūkusies taukiem un smaržo pēc aitu taukiem. Taču viņi ir tikuši pie perpendikulārās karotes, kas ir unikāla, jo tai nav kātiņš pa vidu, bet sāniņā, un tas ir kaut kas, kas ir tieši viņiem raksturīgais," stāsta Šmite. "Šādu piemēru grāmatā ir ļoti daudz. Un tas mudina skatīties uz to, kas savukārt mums ir tas vērtīgais, tas unikālais." Ar izstādi "Perpendikulārā karote" muzejs turpina iepazīstināt ar savu krājumu, tā priekšmetus aktualizējot mūsdienīgos kontekstos. Ap Ziedoni šādu priekšmetu bija ļoti daudz, un viņš pats tos dēvēja par fragmentiem, kas palīdz dzīvot. Imants Ziedonis: "Daudz sadāvinātu lietu. Tāpēc šī pasaule, kurā es dzīvoju, ir tāda stipri eklektiska, sastellēta no tādiem fragmentiem. Bet tie ir tie fragmenti, kas te mūs uztur un palīdz mums dzīvot." Jaunākā izstāde, kas izceļ Ziedoņa muzeja krājuma priekšmetus, apskatāma Rīgas kultūrvietā Sporta ielā 2.…
Ceturtdien, 22. septembrī, Nacionālajā operā būs skatāma jaunās sezonas pirmā pirmizrāde – Franca Lehāra operete "Jautrā atraitne". Tā ir viena no operešu "karalienēm" – komponists ar to savulaik iemantoja pasaules slavu, un tā ir nemainīgi populāra vairāk nekā 100 gadu garumā. Jauniestudējumu mūsu Baltajā namā veido starptautiska komanda muzikālā vadītāja Tomasa Rēznera un režisora Ūves Ērika Laufenberga vadībā. Nacionālās operas sezonas pirmais jaunums ir gaišais un dzirkstošais stāsts par mīlestības visvareno spēku – Lehāra "Jautrā atraitne". Lai arī tā ir viena no pašām populārākajām operetēm pasaulē, mūsu Baltajā namā līdz šim tā iestudēta tikai vienu vienīgu reizi 1933. gadā. Operetes centrā ir jauna, bagāta atraitne Hanna Glavari. Pēc vīra – pontevedriešu baņķiera nāves – viņa ierodas Parīzē, kur ir ļoti iekārojama līgava franču kavalieru vidū, jo mantojumā saņēmusi 20 miljonus. Taču viņas sirds pieder tikai vienam cilvēkam – grāfam Danilo, no kura viņa savulaik tika šķirta, bet kuram tagad tieši viņas bagātība ir šķērslis, lai atbildētu uz jūtām. Danilo un Hannas mīlas duets "Lūpas klusē" ir viena no atpazīstamākajām "Jautrās atraitnes" melodijām, kas ļoti bieži skan arī ārpus operetes izrādēm. Kopumā "Jautrā atraitne" ir muzikāli ļoti bagāta un krāsaina, liriskas melodijas un valša ritmi tajā savijas ar polkām, maršiem un ungāru čardašu. Hannas Glavarī lomu dziedās Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva vai Laura Grecka. Danilo būs šveiciešu baritons Aleksandrs Bešā vai Rinalds Kandalincevs. Iestudējumu veido starptautiska komanda, tā muzikālais vadītājs un diriģents ir Vīnē dzimušais Tomass Rēzners, kuram šī ir pirmā viesošanās mūsu Baltajā namā. "Lehāra "Jautrā atraitne", tāpat kā Štrausa "Sikspārnis", ir Vīnes operetes spožākās virsotnes. Lehāra mūzika īpaša ar to, ka ir eleganta, pacilājoša un ļoti melodiska. Es pat teiktu, ka tā neatpaliek no sava laika dižākajām romantiskajām operām," skaidro Tomass Rēzners. Lehārs arī bija ļoti labos draugos ar Pučīni, un viņi viens no otra ļoti iedvesmojās. Lai arī operetē "Jautrā atraitne" ir nopietni brīži, kopumā to caurstrāvo gaišums, vieglums un dzirkstošs dzīvīgums." Operetē dziedājumi skanēs vācu valodā, kā tas ir oriģinālā, bet runātajos tekstos savīsies dažādas valodas – latviešu, krievu, franču un vācu, jo operetes darbība – pēc vācu režisora Ūves Ērika Laufenberga ieceres – noritēs kādas apdraudētas valsts vēstniecībā Parīzē. "1905. gadā Lehārs radīja mūziku, kas ir saprotama visiem un kas līdz pat šodienai cilvēkus uzrunā, tādēļ man ir liels prieks strādāt pie šī iestudējuma. Drīz pēc pirmizrādes operete kļuva tik iemīļota, ka komponistu padarīja bagātu. Ja mākslu un komerciju bieži vien uzskata pret pretmetiem, tad man šķiet, ka šis ir tas labais piemērs, kas pierāda, ka māksla un nauda var būt arī labi sabiedrotie," norāda režisors. Bagātība un nauda ir būtiskas tēmas arī operetē, taču pāri visam tā ir stāsts par mīlestību, kas ir svarīgāka par visu pasaulē. Iestudējuma īpašais viesis ir aktieris Gundars Āboliņš, kurš iejutīsies Ņeguša lomā. Režisoram tā bijusi ļoti patīkami pārsteidzoša tikšanās. "Kā jauns režisors es Rīgā pirmo reizi bija 1988. gadā un jau toreiz sadraudzējos ar aktieri Gundaru Āboliņu, kurš man parādīja visus labos Rīgas krodziņus, tirgu un citas interesantas Rīgas vietas. 1990. gados viņš mani apmeklēja Ķelnē, vēlāk strādāja arī Minhenes teātrī Vācijā. Beidzot pēc ilgiem gadiem mēs atkal satiekamies un šoreiz uz operas skatuves! Man tas bija ļoti priecīgs pārsteigums, ka Ņeguša lomai tika izvēlēts tieši viņš," atzīst Laufenbergs. Līdzās operetei jaunajā sezonā Nacionālā opera piedāvās divas operas pirmizrādes, un tā būs Janāčeka opera "Jenūfa" un Čilea opera "Adriana Lekuvrēra". Būs arī divas baleta pirmizrādes – pirmajā no tām leģendārā horeogrāfa Balančina meistardarbs "Serenāde" satiksies ar Edvarda Kluga baletu "Carmina Burana", otra pirmizrāde būs Radu Poklitaru baletam "Vijs. Šausmu nakts", kas tapis pēc Gogoļa stāsta motīviem. Baletam šī būs īpaša 100. jubilejas sezona, kas atspoguļosies dažādos notikumus, bet kulminācija būs 1. decembrī, kad būs spožs galā koncerts.…
Pavērt jaunus apvāršņus muzikālajam teātrim Latvijā – ar šādu ideju pirms diviem gadiem tika izveidota jauna Valsts kultūrkapitāla fonda (KKF) mērķprogramma "Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībai". Tajā projektus var iesniegt tikai nevalstiskā sektora pārstāvji. Pirmais konkurss vainagojās ar sešiem jauniem iestudējumiem, no kuriem katrs bija ievērības cienīgs notikums, bet divi projekti saņēma arī "Spēlmaņu nakts" balvas. Tikko noslēdzies otrais konkurss, kurā atbalstīti pieci projekti, kas arī sola labu pienesumu Latvijas muzikālā teātra laukā. Jāņa Lūsēna un Kārļa Vērdiņa mūzikls visai ģimenei "Zvaigznes bērns" bija viens no projektiem, kas guva atbalstu pirmajā mērķprogrammas konkursā pirms diviem gadiem un kas šī gada sākumā piedzīvoja pirmizrādi. Konkursā var piedalīties vienīgi nevalstiskā sektora projekti, un mūzikls "Zvaigznes bērns" ir "Izklaides producentu grupas 7" veikums. Kopumā pirmajam konkursam iesniedza vairāk nekā 20 projektu, no kuriem tika atbalstīti un īstenoti seši, kas pārstāvēja ļoti plašu muzikālā žanra spektru. Divi no iestudējumiem saņēma arī "Spēlmaņu nakts" balvas, un tā bija muzikāli dokumentālā izrāde "Mans draugs ebrejs" Rēzeknes teātrī "Joriks" un laikmetīgā kameropera "Tagadne", kam bija pirmizrāde "Hanzas peronā". Abus darbus žūrija atzina gan par ļoti profesionāliem, gan neikdienišķiem un spilgtiem notikumiem. Tikko noslēdzies mērķprogrammas otrais konkurss, un arī tas sola atkal jaunus apvāršņus mūsu mūzikas teātra laukā – atzīst ekspertu komisijas vadītājs Orests Silabriedis. "Vienmēr būs jautājums, kas tad īsti ir muzikālais teātris un kā to nošķirt no teātra vienkārši ar dziesmām un muzicēšanu. Es gribētu teikt, ka tādas ļoti izteiktas robežas nav, un mēs arī šajā konkursā mēģinājām pieiet ļoti elastīgi un pēc būtības. Tātad, vai projekts ir pietiekami profesionāli izstrādāts, vai tas ir daudzsološs un vai tas var ienest Latvijas kultūras ainavā kaut ko tādu, par ko mēs pēc tam varētu teikt, ka tas ir nozīmīgs notikums," skaidro Orests Silabriedis. Otrajā konkursā atbalstu guva pieci projekti – to vidū ir arī tīra žanra paraugi, piemēram, baroka opera – Žana Batista Lullī "Akīds un Galateja", ko īstenos Māris Kupčs ar domubiedriem, 19. gadsimta opera "Polifēms", ko mūsdienīgi inscenēs operstudija "Figaro", kā arī mūzikls "Eņģeļu balsis", ko veidos "Producentu apvienība 7", bet šiem darbiem līdzās taps arī divi neparastāka žanra iestudējumi. "Piemēram, šoreiz mēs atbalstījām izrādi par cīņu ar vēzi. Un komisijā bija pat cilvēki, kas varbūt bija drusku piesardzīgi pret tādu žanru, kas faktiski atkal varbūt nav īsti definējams. Bet, manuprāt, tieši tur ir šī muzikālā teātra atbalsta mērķprogrammas lielā jēga, ka tas cilvēkiem paver iespēju plašāk paskatīties uz to, kas vispār ir muzikālais teātris vai mūzikas teātris. Domāju, ka tie, kas seko līdzi notikumiem īpaši neatkarīgajās skatuvēs, būs pamanījuši, ka šī žanru nojaukšana, šī saplūšana notiek. Līdzīgi kā tas ir mūzikā," stāsta Silabriedis. Izrādi par cīņu ar vēzi veidos teātra trupa "Kvadrifrons", bet otrs neparastā žanra paraugs būs Kristas Burānes un komandas muzikālās īpašvietas izrāde "Visi putni skaisti dzied". "Dziesmu svētku gads, dziedāšana, putni, latvietis – centrā ir visi šie jēdzieni. Šis projekts darbosies pa visu Latviju, tiks iesaistīti dažādu novadu vietējie muzikālie spēki. Tātad, lūk, šī mūzikas teātra skatuves paplašināšana – tas, manuprāt, ir galvenais, kāpēc šai mērķprogrammai vajadzētu dzīvot," uzsver Silabriedis. Mērķprogrammas atbalsts ir ļoti laba iespēja arī nevalstiskajam sektoram radīt lielākas formas darbus – atzīst "Izklaides producentu grupas 7" vadītājs Aigars Dinsbergs. Viņi jau otrreiz guvuši atbalstu mūzikla izveidei, un, kaut arī no programmas piešķirtie 30 000 eiro sedz aptuveni pusi no kopējām mūzikla izmaksām, tas tomēr ir ļoti vērtīgs finansiālais pamats. Mūzikls "Eņģeļu balsis" būs absolūts jaundarbs, mūziku tam rakstīs Laura Polence un Raimonds Petrausks, libreta autors un režisors būs Lauris Gundars, bet dzeju sacerēs Andris Akmentiņš. Atsaucoties uz to, ka Latviju dēvējam par koru lielvalsti, mūzikla galvenā persona būs koris. Tāpat kā mūziklā "Zvaigznes bērns", arī jaunajā darbā tiks iesaistīti Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi un absolventi, un Aigars Dinsbergs vispār šo Mūziklu nodaļas izveidi pirms septiņiem gadiem dēvē par milzīgu ieguvumu mūsu mūzikas laukam. "Kā Jānis Lūsēns saka – beidzot manas notis visi izdzied! Es varu kaifot kā komponists par sava darba rezultātu! Tiešām šie jaunieši ir milzīgs ieguvums. Tā degsme un azarts, kas ir šo jaunās paaudzes dziedātāju acīs, sirdī un ik katrā solī, ko viņi dara, tas dod arī milzīgu grūdienu jau pieredzējušajiem izpildītājiem. Viņi visi to ļoti atzinīgi novērtē un priecājas, ka mums tik talantīga jaunā paaudze veidojas, kurai nākotne, protams, būs, ja vien šī muzikālā žanra pilnveide un attīstība Latvijā ies uz augšu. Mēs esam vieni no tiem, vismaz no nevalstiskā sektora, kas apzināti kopj šo lauciņu," saka Aigars Dinsbergs. Muzikālā teātra žanra kopšanā neatsverams ir arī Latvijas Operetes fonda ieguldījums, kas šogad par izrādi "Cilvēka balss. Telefons" izpelnījās Lielo mūzikas balvu. Lai ietilpīgais muzikālais žanrs spētu daudz pilnvērtīgāk un mērķtiecīgāk attīstīties, lielas cerības tiek liktas uz Operetes un muzikālā teātra izveidi, ko paredzēts attīstīt Ogrē, bijušajā Ogres Tautas nama ēkā, Ogres pašvaldībai sadarbojoties ar Kultūras ministriju, par ko abas puses pērn parakstīja nodomu protokolu. "Šī lieliskā iecere nav nekur pazudusi. Ir arī iedalīta šī gada budžetā nauda – 200 000 eiro – būvprojekta "Muzikālais teātris" izstrādei. Tā kā pamazām viss notiek," stāsta Ogres novada pašvaldības pārstāvis Nikolajs Sapožņikovs. Pērn parakstot nodomu protokolu, kā iespējamais būvniecības noslēguma datums tika minēts 2024. gada 18. novembris, ja vien visi darbi ritēs, kā iecerēts. Taču visdrīzāk – līdz ar globālajām problēmām – gan būvniecības izmaksas, gan iecerētais ēkas pabeigšanas termiņš var mainīties.…
Kad Mikus Ozoliņš pirms trim gadiem sarakstīja savu pirmo romānu "Dzelmē", viņam pat prātā nenāca, ka pienāks laiks, kad romāns kļūs gandrīz vai satraucoši aktuāls. Bet tā ir noticis, jo tieši šobrīd, kad grāmata nākusi klajā, tā pārsteidzoši rezonē ar globālajiem notikumiem. Spriedzes žanrā sarakstītais romāns gan ir tīrs fantāzijas auglis. Romānā aprakstītie notikumi risinās mūsdienu Rīgā un ir saistīti ar Aukstā kara mantojumu, kādu slepenu ieroci un vērienīgu glābšanas operāciju, kurā līdzās Rīgas glābējiem iesaistās arī mums nedraudzīgi spēki. Grāmatas autors Mikus Ozoliņš ir inženieris, spriedzes romāns "Dzelmē" ir viņa debija rakstniecībā. Mikus Ozoliņš: "Man ir daudz gan paziņu, gan cilvēku no ģimenes, kas prasa – Mik, vai tu tagad to rakstīji? Es saku – nē, tas bija jau pirms trim gadiem," atklāj Mikus Ozoliņš. Mikus Ozoliņš stāsta, ka pirms trim gadiem sarakstītās grāmatas izdošana līdz ar pandēmiju aizkavējās, un sanāca, ka tā nāk klajā tieši šobrīd, kad aprakstītās situācijas gandrīz jau mazliet neomulīgi sasaucas ar šodienu. Ja grāmata būtu iznākusi agrāk, mēs to uztvertu pilnīgi citādi. "Tas laiks sakrīt tik ļoti... Skaidrs, ka tā nav mana vaina, bet varbūt tomēr varēja būt kāds labāks laiks. Bet nu tas ir, kāds ir. Un es arī gaidīt negribēju. Bet tā sakritība ir diezgan trāpīga. Tāda nepatīkami trāpīga," atzīst Ozoliņš. Grāmata pārstāv spriedzes žanru un aptver vienas dienas notikumus Rīgā un Valmierā ar ļoti strauju dinamiku. Viss sākas ar parastu trešdienas rītu, kurā kāds vīrs dodas izbraucienā ar motorjahtu pa Daugavu un it nemaz nenojauš, ka viņa izmestais enkurs aizķers kādu ļoti bīstamu objektu, kas kļūs par apdraudējumu visam Rīgas centram. Objektam izrādīsies cieša saistība ar Aukstā kara mantojumu. Lai arī grāmatas stāsts ir tīrs fantāzijas auglis, autors tomēr uzskata, ka zemūdens pasaule joprojām nav kārtīgi izpētīta un glabā daudz noslēpumu, kas gaida savus atklājējus. "Katru gadu jau runā, ka Baltijas jūra ir pilna ar mīnām, kas katru gadu mācībās tiek attīrītas. Skaidrs, ka vēl tur darbiņš ir daudz gadiem. Tāpat kā tagad Melnajā jūrā," skaidro grāmatas autors. Romānu lasot, var just, ka autors pēc profesijas ir inženieris, jo virzot uz priekšu spraigos notikumus, viņš visai detalizēti apraksta arī dažādu tehnoloģisku sistēmu darbību, kam arī ir ļoti liela loma grāmatas stāstā. Ne mazāk detalizēts ir glābšanas operācijas aizkulišu apraksts, kurā iesaistās Latvijā bāzētie NATO spēki un citi dienesti, kā arī mums nedraudzīgi elementi, kas operāciju mēģina sabotēt. Autoram jautāju, vai tādējādi viņš nav atklājis kādas slepenas lietas, ko parasti patur noslēpumā? "Grāmatas redaktoram bija tāds pats jautājums man. Es teicu, ka, protams, nē, jo es skaidri redzu, kur ir tā līnija. Ir jāatceras, ka tas ir izdomāts stāsts. Un es neesmu pateicis neko tādu, kas nav redzams ziņās, filmās, uz ielas, pasākumos. Ja man kāds arī teiktu – Miku, tu runā pārāk daudz, es atbildētu, ka tā ir izdoma un, ja to varu izdomāt es, inženieris, grāmatu rakstot, tad varbūt problēma ir nevis manī, bet jūsos. Jo, ja katrs to var iedomāties, tad tas nav nekas īsti slepens," saka Mikus Ozoliņš. Grāmatas personāžiem nav tiešu prototipu, bet idejas raksturiem autors smēlis no sev pazīstamiem cilvēkiem. Divas Latvijas Radio personības – ar viņu atļauju – gan pieminētas ļoti konkrēti, jo arī Latvijas Radio ir nozīmīga loma grāmatā aprakstītās krīzes situācijas risināšanā. "Grāmatā ir iesaistīts arī Latvijas Radio, jo tas galvenais notikums ir tāds, par ko vajadzētu runāt speciālizlaidumos. Tā kā viens no maniem TOP radio arī ir Latvijas Radio 1, tad man attiecīgi nebija citu izvēļu, jo, ja būtu krīze, tad pirmo vajadzētu klausīties Latvijas Radio 1, lai saprastu, ko darīt un kā rīkoties," stāsta Mikus Ozoliņš. Līdzās notikumiem Rīgas centrā grāmatā paralēli risinās vēl vairāki stāsti, kuru personāži tiešāk vai netiešāk ir saistīti ar galveno notikumu, viņu vidū arī divi bijušie PSRS specdienesta kaujinieki, kuriem ir ļoti būtiska loma notikumu attīstībā. "Es pieļauju, ka pēc 1991. gada nav jau tā, ka uzreiz ir "pienenes", "narcises" un "maijpuķītes". Viss smuki, smalki un tīri. Visa Eiropa ir pilna ar šādiem cilvēkiem, kas ir gan politikā, gan citās sfērās, un jūs jau nezināt, kas ir šiem cilvēkiem "aiz ādas", ko viņi darīja agrāk, ko dara tagad. Grāmatas beigās ir arī viena atkāpe par kārtējiem Eiropas skandāliem, kas saistās ar spiegošanu, lobijiem un ietekmēšanu," turpina autors. Grāmatas redaktors Guntis Kalns atzīst, ka Mikum Ozoliņam savā debijas darbā izdevies radīt spraigu stāstu un interesantus tēlus, turklāt simpātiski, ka pašā notikumu epicentrā viņš izvirzījis, tā teikt, cilvēkus no tautas. "Savā ziņā tā ir unikāla grāmata, jo šeit pasauli glābj nevis kādi supervaroņi – muskuļoti un ar pieciem stobriem pie katra sāna – bet inženieri, jauni inženieri. Un tieši tas šo grāmatu padara īpašu, ka tie ir tādi puiši no tautas," uzsver Guntis Kalns. "Jā, diemžēl, aktualitāte šīs grāmatas saistībā parādījās pēkšņi. Tas bija neparedzēti. Un vispār grāmata ir spēcīga. Jo, braucot ar vilcienu pāri Daugavas tiltam, es šad tad tomēr paskatos tajā ūdenī. Es zinu, ka tā ir daiļliteratūra, ka tur noteikti [Daugavā] nekā nav, bet es tomēr paskatos un novērtēju, cik tur varētu būt dziļš, kas tur varētu slēpties." Mikus Ozoliņš pats ir inženieris, jau kopš bērnības viņu interesē tehnika, bet viņš vienmēr bijis arī liels lasītājs un sevišķi viņu saista piedzīvojumu un spriedzes romāni. Grāmata "Dzelmē" ir viņa pirmais mēģinājums rakstniecībā, un viņam jau ir padomā sižeti arī nākamajām grāmatām.…
Šīs nedēļas otrajā pusē – no ceturtdienas līdz svētdienai – kinoteātrī "Kino Bize" notiks ikgadējais Rīgas Pasaules filmu festivāls. Tā tēma šogad – dokumentālā kino dziednieciskais spēks. Festivālam atlasītas 23 filmas no dažādām valstīm, kas ir stāsti par sāpīgām un traumatiskām dzīves pieredzēm un to dziedināšanas ceļiem. Kā allaž – pēc filmu seansiem būs tikšanās ar filmu veidotājiem gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivālam atlasīto filmu varoņi lielākoties ir cilvēki ar sarežģītiem likteņiem. Kāds cīnās ar atkarībām, kāds ar ievainojumiem attiecībās ar vecākiem, kādam ļoti sāp vientulība, bet kādam atstumtība saistībā ar slimību. Tomēr filmās redzam arī, ka teju ikvienā situācijā ir iespējama dziedināšana, ja vien blakus atrodas saprotoši, mīloši cilvēki, gatavi pasniegt palīdzīgu roku. Filmas runā par dziedināšanu ļoti dažādos aspektos un, kā stāsta festivāla veidotājs Māris Prombergs, tēma izrietēja no aizvadītā gada festivāla pieredzes. "Iepriekšējā gadā viena seansa laikā, kad mums bija saruna ar filmas režisori, viņa atzina, ka filmas veidošanas process bijis ļoti dziedniecisks viņas attiecībās ar tēvu. Caur filmu viņai izdevies sakārtot šīs attiecības, vēl pirms viņas tēvs cietumā nomira," stāsta Māris Prombergs. "Festivāla centrā ir doma, ka dokumentālais kino var būt dziedniecisks ne tikai tēmās, ko apskata, bet arī pašā procesā, uzņemot filmu. Bet, protams, arī skatītājam, kurš skatās un var saslēgties ar kaut kādiem saviem notikumiem dzīvē, identificēties un just līdzi." Festivālam atlasīti 23 dokumentālā kino darbi no dažādām valstīm – gan pilnmetrāžas filmas, gan īsfilmas. Filma "Ceļš mājup" ir režisores personisks stāsts, kā viņa pēc ilgstošas prombūtnes atjauno savas attiecības ar māti, kas sirgst ar Alcheimera slimību; filma "Marija plus Toma" vēsta par mīlestības dziedniecisko spēku, jo tās centrā ir divi seniori, kuri satikušies vecumā, bet iemīlējušies kā pusaudži; savukārt filma "Strīdi" ir stāsts par kādu pāri, kuri uzņem pie sevis cilvēkus no visas Eiropas, kuriem parasti ir grūti iekļauties sabiedrībā. "Unikāls stāsts par Ronu un viņa sievu, kuri uzņem viesus no visas Eiropas, un šie viesi ir īpaši ar to, ka viņi dzird balsis. Balsis ikdienā, kuras kritizē viņu darbības, domas, ir dažkārt agresīvas attiecībā uz viņiem. Un Rons ar sievu mēģina strādāt ar šiem cilvēkiem, palīdzēt viņiem. Ļoti skaista filma, bijusi vairākos kinofestivālos, ļoti atzīta," uzsver festivāla rīkotājs. Filma "Strīdi" aicina iedziļināties cilvēkos, kas dzird traucējošās balsis, saprast viņus un neielikt uzreiz kādā atsevišķā kategorijā, un būtībā šīs filmas vēstījums ļoti precīzi sasaucas ar visu Pasaules filmu festivāla ideju kopumā. "Jā, mēs aicinām uz sarunu par to, kurš ir normāls, kurš nav normāls, kurš ir vesels, kurš ir slims, vai mēs vispār varam definēt šīs robežas? Tie, kurus mēs uzskatām par nenormāliem, bieži vien ir vienkārši savādāki, un savās grupās viņi pastāv un darbojas, bet no ārpuses tādā plašākā sabiedrībā mēs viņus skatām kā marginālus, kā dīvaiņus," skaidro Prombergs. "Filmas noteikti palīdz saprast vairāk šīs grupas. Mums ar festivālu kopumā vienmēr bijis uzdevums – mazliet vairāk saprast cilvēku, mazliet vairāk kļūt pašiem cilvēciskākiem un saprotošākiem." Festivāla programmā iekļautā filma "Kevs" ļauj ielūkoties pusaudža Kevina pasaulē, kuram ir autisms. Filma "Mazais Samedi" iepazīstina ar vīrieti, kurš mūža lielāko daļu cīnījies ar narkotiku atkarību, līdz viņa cīņā ar dēmoniem uzvarējusi mīlestība, bet filma "Aiziet vienatnē" vēsta par japāņu vīrieti Jodži, kurš mūža nogalē ir vientuļš un kura lielākās bailes ir nāve vienatnē, tāpēc viņš vēl mūža nogalē izvēlas mainīt savu dzīvi. Filma "Kali templis" savukārt aizved uz templi Kānpuras pilsētā Indijā un vēsta par garīgo prakšu dziedniecisko spēku. Festivāls svētdien noslēgsies ar divām Ukrainai veltītām filmām. "Šīs filmas, protams, runā par dzīvi Kijivā, pirms sākās karš. Kaut kas tajā visā šķiet ārkārtīgi dīvains – runāt par filmām un dzīvi salīdzinoši normālā Kijivā, par ikdienas lietām, un runāt šajā kontekstā, kur paralēli met bumbas. Tas ir ārkārtīgi savādi," stāsta Prombergs. "Pirmā būs īsfilma "Slava Mstislavam", bet otrā pilnmetrāžas filma "Ārā ir nakts", kas ir skaists kino par trīs draugiem, kuram katram ir sava problēma – viens ir šķīries un cenšas satikties ar savu meitu, otram palēnām zūd redze. Filma par to, kā šie trīs draugi viens par otru rūpējas, viens otru pieskata, pat ļoti sarežģītās situācijās viens otram ir stiprais atbalsta plecs." Rīgas Pasaules filmu festivāls kinoteātrī "Kino Bize" notiks šīs nedēļas otrajā pusē, no ceturtdienas līdz svētdienai. Kā allaž pēc seansiem būs gan klātienes, gan tiešsaistes tikšanās ar filmu veidotājiem.…
Vienīgais, kā dēļ ir vērts pavadīt laiku uz šīs pasaules, ir mīlestība – saka dziesminieks Ainars Mielavs, un šis vēstījums caurauž arī viņa jaunāko albumu "220 volti". Bet albumā viņš runā arī par citām spēcīgām strāvām – par to, cik svarīga ir iestāšanās pret netaisnību un nelocīšanās citu priekšā sava izdevīguma vai vājuma dēļ. Albums "220 volti" nāca klajā jau pirms pusotra gada uz Ainara Mielava 60. jubileju, bet pandēmijas dēļ iecerētā koncertturneja vairākkārt tika pārcelta. Nu tā beidzot notiks, un, sākot no 2. aprīļa, izskanēs piecos koncertos Rēzeknē, Cēsīs, Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Albums "220 volti" un arī koncerttūre ir Ainara Mielava sadarbība ar jaunu mūziķu sastāvu, ko Ainars dēvē par "kombo", un tajā spēlē Rūdolfs Macats, Kaspars Vizulis, Rinalds Maksimovs un Reinis Ozoliņš. "Tie ir jauni muzikanti, vecuma ziņā gandrīz divas reizes jaunāki par mani, visi lieliski meistari, viņi visi ir arī jaunā albuma dziesmu līdzautori. Tā kā es gaidu ar nepacietību šo muzicēšanu, jo albumu mēs ierakstījām pirms pusotra gada, bet tā arī nospēlēt visiem kopā šo programmu mums nav izdevies," stāsta Mielavs. No tituldziesmas ņemtais albuma nosaukums "220 volti" spilgti raksturo visas plates emocionālo temperatūru. Mierīgs un rimts plūdums tajā ik pa laikam mijas ar eksplozīviem mirkļiem. "220 volti – vismaz saistībā ar manu bērnību tās ir atmiņas par "noraušanos pa nagiem". Nu, katrs puika savulaik, es pat nezinu nevienu, kurš to nebūtu darījis, ir mēģinājuši kaut ko iebāzt kontaktligzdā un attiecīgi saņēmuši pa nagiem . Un šī atmiņa ir saglabājusies," saka mūziķis. "Un, pārfrāzējot to tīri emocionāli, tas ir – nebaidīties teikt, ko tu domā, tā ir nelocīšanās un iestāšanās pret netaisnīgumu jebkurā situācijā." Dziesmu vārdos daudz atsauču uz kultūrvēsturiskiem simboliem, kas kalpo kā metaforas un spilgti kontrasti, atklājot cilvēka iekšējos pārdzīvojumus un cīņas, tomēr vienmēr ar cerību uz gaismas pusi. Un pāri visam kā lielākais spēka avots ir mīlestība. "Par mīlestību runājot, es joprojām domāju, ka tas ir vienīgais, kā dēļ ir vērts pavadīt laiku laicīgajā dzīvē uz šīs pasaules. Pats galvenais ir mīlestības atrašana un piepildījums caur to. Protams, ar gadiem rodas citi vārdi, jo gribas savādāk izteikt savas jūtas, savu kaislību, nekā tas ir darīts pirms gadiem pieciem vai desmit. Gribas to pašu pateikt savādākiem vārdiem," atzīst Mielavs. Dziesmas albumam "220 volti" tika sarakstītas vēl pirms pandēmijas laika. Ainars Mielavs atzīst, ka pandēmijas laikā un šobrīd viņam dzejoļi absolūti nerakstās, viņš nesaņem nekādus impulsus iedvesmai. Pēdējos gadus viņš vērtē kā zaudējumu laiku ar dažiem skarbiem ieguvumiem. "Ja es tā drīkstu teikt, tad vienīgais, manuprāt, ieguvums pa šiem pandēmijas gadiem un arī tagad pa kara laiku, ir tas, ka mēs redzam, kurš ir kurš. Agrāk mēs varējām to tikai nojaust. Es negribu tagad sarīkot raganu medības, bet ir ļoti svarīgi zināt, kas ir cilvēki, kas ir tev apkārt, kas viņi ir pēc būtības. Jā, un šis laiks ir atklājis patieso seju," spriež Mielavs. "Es neslēpšu, ka man ir desmitiem cilvēku, ar kuriem man vairs nav pa ceļam, tai skaitā starp sabiedrībā ļoti pazīstamiem." Albuma "220 volti" vizuālajā noformējumā izmantotas Ainara Mielava gleznu fragmenti. Viņš savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, gleznošana viņam ļoti labi padevās, viņš pat gribēja to studēt Mākslas akadēmijā, bet mūzika toreiz guva virsroku. Kad pirms vairākiem gadiem sieva viņam uzdāvināja molbertu, viņš atkal iemēģināja roku un bija ļoti iepriecināts, ka gleznošanas iemaņas nekur nav zudušas. Koncertam "220 volti" būs divas daļas. Pirmajā skanēs jaunā programma ar vairāku viesu piedalīšanos, otrajā daļā savukārt Ainars Mielavs dziedās dziesmas, kas iezīmējušas viņa skatuves gaitu spilgtākās epizodes, un otrās daļas izskaņā būs arī neliels šovs ar katras vietas vietējā tautas deju ansambļa piedalīšanos. "Savulaik mēs ar Latvijas Radio kora lielisko diriģentu Kasparu Putniņu un Andri Alviķi iedziedājām dziesmu ‘’Es izjāju prūšu zemi’’, un man par lielu pārsteigumu pēc pieciem gadiem šī dziesma Jāņa Ērgļa horeogrāfijā kļuva par lielu hitu tieši dejotājiem," stāsta Mielavs. "Tā kā es esmu pamanījis, ka cilvēkiem pēdējos gados patīk kaut kas vairāk nekā tikai dziesmas un vēstījums, bet viņi lūkojas arī pēc kādas nebūt papildizrādes, tad šīs dziesmas atskaņojums kopā ar dejotājiem būs tas "pipariņš" vai kā latvieši saka – šovs – šī koncerta otrajā daļā." Aina Mielava jubilejas turneja sāksies ar koncertu 2. aprīlī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors", 8. aprīlī būs koncerts Cēsu koncertzālē, 9. aprīlī – Rīgā, VEF Kultūras pilī, pēc tam arī koncerti Liepājā un Ventspilī.…
Kā dziļš domātājs, meklētājs, bet arī kā ļoti azartisks un aizrautīgs cilvēks atklājas bīskaps, emeritus Pāvils Brūvers savā grāmatā "Visaugstākā patvērumā", kas atvēršanas svētkus piedzīvos šīs nedēļas nogalē. Pāvils Brūvers vislabāk pazīstams kā garīdznieks un savulaik "Radio Brīvā Eiropa" žurnālists, bet kopumā viņa dzīves ceļš bijis ļoti daudzpusīgs. Visu padomju laiku ļoti aktīvs cīnītājs pret padomju režīmu, par ko sēdējis čekas cietumā, vēlāk bijis spiests izbraukt no Latvijas. Grāmata izved cauri visai Pāvila Brūvera dzīvei, bet tajā īpaši uzsvērti notikumi, kad autors ļoti cieši sajutis Dieva vadību un aizsardzību savā dzīvē. Par grāmatu un tās galveno varoni labi stāstoša ir vāka fotogrāfija. Pāvils Brūvers tajā redzams ar bīskapa krustu un balto mācītāja apkaklīti, tērpies melnā ādas jakā. Tas atklāj divas viņa personības ļoti būtiskas šķautnes. Viņa uzticību Dievam un viņa azartisko raksturu, ko apliecina arī mīlestība uz motobraukšanu no 13 gadu vecuma līdz pat šodienai. Uz aizmugures vāka viņš savukārt redzams spēlējam vijoli, ko arī viņš spēlē no bērnības līdz pat šodienai, un kas – kā viņš atzīst grāmatā – ne vienreiz vien ir dziedinājusi viņa dziļi ievainoto dvēseli. Grāmatā viņš nevairās atklāt ne savus ievainojumu un kritienus, ne arī spēju piecelties no tiem un savas uzvaras. Bet neko no sasniegtā viņš nepiesavinās sev, viņa grāmata ir liecība par dzīvi Dieva patvērumā, kā jau vēsta tās nosaukums. "Tā ir liecība par manu dzīvi Dieva aizsardzībā, Viņa vadībā. Ka Viņš mani ir izvilcis no visām ķezām. Ļoti slikti mana dzīve varēja beigties daudzos gadījumos, arī manas izlaidības, manas nepaklausības dēļ, es esmu daudz sliktu lietu sastrādājis, bet, paldies Dievam, es vienmēr tiku pasargāts no smagām sekām," atzīst Pāvils Brūvers. Grāmatu veido spilgtu notikumu virkne no Pāvila Brūvera dzīves, un katrs stāstiņš noslēdzas ar kādu citātu no Svētajiem Rakstiem, kas sasaucas ar aprakstīto notikumu. Šādu metodi garīdznieks pirmo reizi izmantojis, kad nu jau pirms daudziem gadiem bijis aicināts lasīt lekciju jauniešiem un tā izrādījusies ļoti auglīga. "Mani aicināja Svētā Gregora skolas Saldū direktors studentiem lasīt lekciju par Dieva vadību dzīvē. Un viņa vēlme bija, lai tas nebūtu tikai tāds teorētisks stāstījums, bet lai es to ilustrēju ar piemēriem no dzīves, vislabāk no paša dzīves," skaidro grāmatas autors. "Un tad es domās gāju atpakaļ līdz savai dzimšanai un uz priekšu, atskatījos uz dažādiem notikumiem, kādi man dzīvē bijuši un kuros tiešām ļoti spilgti ir izpaudusies Dieva aizsardzība un Viņa vadība. Un tā es vairākkārt šo lekciju lasīju, tā tika labi uzņemta, un es sapratu, kas tas ir labs pamats grāmatai." Jau agrā bērnībā mazais Pāvils iekūlies dažādos nervus kutinošos piedzīvojumos. To vidū, piemēram, ir spēlēšanās ar aviācijas bumbas detonatoru, ko mazie brāļi Brūveri uzskata par rotaļlietu, arī Latvijas karoga iekāršana bērzā, kas kājās saceļ visu vietējo ciemu, kā arī 10 gadus vecā Pāvila mēģinājums aizceļot uz Kaukāzu, kas noslēdzas ar kārtīgu pērienu no tēva puses. Jaunībā Pāvils ir kaismīgs pretinieks padomju režīmam, iesaistās dažādās pagrīdes akcijās un kustībās, līdz nokļūst arī čekas redzeslokā. Ticībā audzināts jau kopš bērnības, jaunības gados uz laiku novēršas no tās, tādējādi protestējot pret tēva metodēm bērnu audzināšanā. "Tēvs bija ļoti bargs un strikts. Un tad, kad jau mēs visi bijām nonākuši Vācijā, man ar viņu tādas ļoti normālas attiecības bija, un tad es reiz ierunājos par šiem bērnības notikumiem. Es gribēju tos izrunāt, izlīgt un nolikt pie malas. Bet viņš palika ļoti dusmīgs, kad es par to runāju. Viņam likās, ka es joprojām neko neesmu sapratis. Viņam bija liela pārliecība, ka tieši pateicoties viņa stingrībai, es esmu iznācis tik labs cilvēks," turpina Brūvers. "Varbūt tā arī ir? Daudz kas bija jāpārdzīvo, bet toties mani nekad pēc tam dzīvē nekas nav spējis tā dikti biedēt un satriekt. Es esmu stipri norūdīts vīrs." Pats savus bērnus Pāvils Brūvers gan audzinājis pilnīgi atšķirīgi no sava tēva metodēm un arī par viņa ģimeni un satikšanos ar sievu Ritu grāmatā ir ļoti skaisti stāsti. Tāpat kā par darbu "Radio Brīvā Eiropa", kur – pēc tam kad ar ģimeni 1970. gadu vidū bija spiests pamest Latviju – nostrādāja vairāk nekā 20 gadus. Darbu "Radio Brīvā Eiropa" Pāvils Brūvers sajuta kā savu dziļāko sirds aicinājumu, un tā dēļ bija gatavs pārtraukt medicīnas studijas un ārsta karjeru Vācijā. Tik lielu pārliecību par savu izvēli viņš piedzīvojis tikai divreiz mūžā. "Viena bija tad, kad es satiku savu sievu Ritu. Mana pilnīga pārliecība bija, ka mums ir jādzīvo un jāpaliek kopā. Man par to nebija ne mazāko šaubu. Protams, man jau tad bija 26 gadi, un bija viena otra aizraušanās bijusi, bet nekad man nebija bijusi tāda pārliecība kā tad. Es sapratu, ka tiešām Dievs mani vada," stāsta Brūvers. "Un tieši tāpat arī bija, sperot šo no daudzu ļaužu viedokļa neprātīgo soli – iet prom no medicīnas studijām Vācijā uz Radio Brīvā Eiropa, kas ir tāda nestabila vieta. Bet man bija sirdī miers un pārliecība, ka tas ir jādara. Un es šodien, atskatoties uz to, varu teikt, ka tas bija pareizi, ka tā vajadzēja." 2004. gadā pēc gandrīz 30 gadus dzīves svešumā Pāvils Brūvers ar ģimeni atgriezās Latvijā. Viņam bija plāns atgriezties savā lauku īpašumā un kļūt par lauksaimnieku, bet viņa dzīve izvērsās pavisam citādi, viņš turpināja jau ārvalstīs aizsākto kalpošanu Baznīcā, līdz tika uzaicināts kļūt par arhibīskapa vietnieku, bet vēlāk viņu iesvētīja par bīskapu. Pāvila Brūvera grāmatas "Visaugstākā patvērumā" atvēršanas svētki notiks svētdien, 6.februārī, Ogres luteriskajā baznīcā.…
Īsts palaidnis, taču ļoti pievilcīgs palaidnis – tā Ērika Vilsona dzejas lirisko varoni raksturo dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Aktieris Ēriks Vilsons dzeju rakstījis jau sen un ar dažādiem segvārdiem publicējis tīmeklī, taču – tieši Kārļa Vērdiņa iedrošināts – šī gada nogalē laidis klajā arī savu pirmo dzejoļu krājumu "Pulkveža rudens". Krājuma atvēršanas svētki būs trešdien izdevniecībā "Aminori". "basta ir logs un snieg lielām baltām rūtīm mana roka uz tavām krūtīm un basta tu esi mana nasta" Ērika Vilsona dzejā ir vīrieša jutīgums un skarbums, eksistenciālas pārdomas un daudz ironijas un pašironijas. Autors pats apgalvo, ka savu dzeju neuztver ar ļoti lielu nopietnību, tāpēc sacerēto mēdz dēvēt par dzejuļiem vai pantiem. Pantot viņš sāka jau krietni sen, mācoties Teātra fakultātē, kad neinteresantās lekcijās blēņojās abi kopā ar Juri Rijnieku, sarakstoties ar parodijas veida vārsmām. Īstāka pantošana sākās 2000. gadu sākumā, kad Ēriks Vilsons sāka likt savus dzejoļus portāla "Delfi" rubrikā "Esplanāde". "Tur es tā metu iekšā dzejolīšus brīžiem, un tad varēja tā pārbaudīt. Brīžiem jau pārņem šausmas, atskatoties uz to laiku. Ko es tik tur nemetu iekšā! Bet tā pamazām sakrājās, jo tas bija kā tāds uzstādīts mērķis, ka tā trase jāiziet. Katru dienu jau nu ne, bet katru otro dienu es centos kaut ko tur ielikt iekšā," stāsta Ēriks Vilsons. Līdzās aktiera izglītībai Ēriks Vilsons apguvis rakstniecību dažādās meistardarbnīcās, bet pirms septiņiem gadiem ieguvis maģistra grādu Liepājas Universitātes rakstniecības studijās. Pagājušajā gadā klajā nāca viņa romāns "Me&Mo" – ļoti atzinīgi novērtēts kā kritikas, tā lasītāju vidū. Publicēt arī dzeju Ēriku Vilsonu rosināja Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Linda Zulmane. Viņš gan pats par šādu soli ļoti šaubījās, tāpēc vaicāja padomu dzejniekam Kārlim Vērdiņam, kurš deva ne tikai pozitīvu atzinumu, bet kļuva arī par pirmā krājuma redaktoru: "Viņš teica – nu būtu vēl daži dzejoļi, tad varētu sanākt grāmatiņa. Un tad es viņam tā viltīgi uzprasīju, vai viņš būtu ar mieru būt par šīs grāmatas redaktoru. Viņš teica – jā! Un es biju tik laimīgs! Ar milzīgu atbildību sūtīju viņam visus savus vārsmojumus, un viņš jau, protams, dažus izmeta un ļoti toleranti citus atkal palaboja," atklāj Vilsons. Ēriks Vilsons visbiežāk dzejoļus raksta ar roku un pēc tam pārraksta datorā, bet dažreiz tie rodas tik spontāni un pierakstīšanai neiespējamās vietās, ka jāpiefiksē arī visādos citādos veidos. "Teikšu atklāti, brīžiem ir tā, kā kad šausmīgi čurāt gribas, ka tu nevari savādāk, ka ātri, ātri ir jāatvieglo sevi, apmēram tāpat ir ar tiem dzejoļiem. Kad ātri, ātri ir jāpieraksta, savādāk tas aizmirsīsies, iekritīs kaut kur Visuma bezgalībā,'' smej Ēriks Vilsons. ''Labi, ka ir tās tehnoloģijas, var atvērt vaļā savu telefonu un ātri ierakstīt ierakstītājā un pēc tam jau atšifrēt. Tā ir tāda laime, jo, braucot ar automašīnu pa šoseju, tu nevari vienmēr pierakstīt, kaut gan esmu darījis arī tādas muļķības. Blociņš blakus, kaut ko pierakstu ātri, lai neaizmirstas." Viņš neslēpj, ka dzejošana viņam savā ziņā ir arī kā terapijas veids, – un tāpēc liels prieks, ja ar to var sagādāt prieku un līdzpārdzīvojumu arī citiem. "Es reiz biju vienā lekcijā pie profesores Janīnas Kursītes. Un viņa pateica ļoti labus vārdus: kas tad ir dzejnieks – dzejnieks ir šamanis, viņa vārdi kāpj debesīs, viņš ir radies no šamaņa. Un es tā domāju, jā, es jau šamanēju pats sevi, es sevi ārstēju un uzmundrinu, bet tā nav tikai ārstniecība, tie ir arī vērojumi, vēlēšanās sagādāt arī citiem prieku caur to šamanismu," norāda Ēriks Vilsons. Krājuma literārais redaktors Kārlis Vērdiņš atzīst, ka krājuma nosaukums "Pulkveža rudens" ļoti labi saderas ar Ērika Vilsona dzejas intonāciju un viņam piemīt dzejas stils, kas nes sev līdzi dažādu laika posmu iespaidus. "Tur ir kaut kas no latviešu 20. gadsimta 80. gadu spurainuma un ironijas, tur ir kaut kas no latviešu romantiskajām dzejas tradīcijām un tur ir arī tādi ļoti interesanti mūsdienu dzīves vērojumi un refleksija pašam par sevi. Tas viss kopā veido šīs dzejas stilu," Ērika Vilsona dzeju raksturo Kārlis Vērdiņš. Ēriks Vilsons stāsta, ka krājumu izvēlējies nosaukt pēc dzejoļa "Pulkveža rudens", jo tas trāpīgi atspoguļo viņa šī brīža dzīves izjūtu un viņa pulkvedī joprojām ir ļoti daudz no nerātna blēņdara. "Es jau joprojām sevī cīnos ar to sirmo bērnu. Mati man sirmi, bet man ļoti patīk blēņoties. Un bieži vien arī, varbūt sentimenta pievarēts, es arī paskumstu par savu dzīvi un arī pasmejos par to. Nu, kaut kāds tāds blēņdaris," saka Ēriks Vilsons. "pulkveža rudens pulkvedim neviens neraksta pulkvedis apjucis klusē kritušu lapu mākoņa saules slēptajā pusē pulkvedim neviens neraksta pulkvedis iesnidzis sniegā bērna prātā ir pulkvedis šaudoties miegā kaut kur grabinās pele sarma vītina zāli tavs laiks ir beidzies pulkvedi laiks velk jau ledu pāri" Ar Ērika Vilsona dzeju krājumā "Pulkveža rudens" ļoti lieliski sasaucas Reiņa Pelles Karlsona zīmējumi, kas izmantoti grāmatas noformējumā, grāmatas dizainu veidojis Modris Brasliņš.…
Šogad aprit 13 gadu, kopš izveidots Latvijas kultūras kanons, kas ir mūsu nozīmīgāko kultūras vērtību izlase. Līdz šim tajā nemainīgi bija 99 vērtības septiņās kultūras nozarēs. Taču tik tikko kanona aprises paplašinātas ar vēl vienu jaunu sadaļu – "Ainavas". Ekspertu grupa spraigu diskusiju rezultātā tajā iekļāvusi astoņas kanoniskas Latvijas ainavas, kas jo īpaši spilgti atspoguļo Latvijas skaistumu un daudzveidību. Kultūras kanona tīmekļvietnē katrai ainavai veltīts apraksts, ko veidoja eksperti Anita Zariņa un Oļģerts Nikodemus. To papildina fotogrāfijas, kartes, kinohronikas un citi materiāli. Jaunā sadaļa izceļ ainavu kultūrvēsturisko vērtību un vienlaicīgi motivē doties ceļojumā pa Latviju, lai tās iepazītu klātienē. Raimonda Paula "Nakts dziesma" ar Jāņa Anerauda vārdiem ir tikai viens no ļoti daudzajiem piemēriem, kas apliecina Latvijas ainavu kā iedvesmas avotu mākslas darbam. Konkrēti šajā dziesmā apdziedātie Abavas ozoli ir neatņemama tikko kultūras kanonā iekļautās Abavas senielejas ainavas sastāvdaļa. Bet visas astoņas tagad kanonā iekļautās ainavas iedvesmojušas un arī turpina iedvesmot ne tikai māksliniekus, bet ikvienu cilvēku, tās veido mūsu identitāti un ietver sevī ļoti plašu kultūrvēsturisko spektru. Tāpēc arī pelnījušas būt īpaši izceltas – uzsver projekta vadītāja Maija Treile. "Ainava jau ir ne tikai dabas apstākļu kopums, bet arī mijiedarbība ar cilvēku, jo ainavas lielā mērā ir arī tomēr cilvēku ietekmētas. Un tāpēc man likās, ka ainavai noteikti ir vieta kultūras kanonā. Un vēl arī tas otrs apstāklis – es domāju, ka Latvijas ainavas tiešām ir ļoti būtiski ietekmējušas katra no mums identitāti un lielā mērā arī kultūras vides radītāju, mākslas radītāju dažādas izvēles, estētiskos uzskatus," saka Maija Treile. Līdzās Abavas senielejas ainavai kanonā iekļauta arī Latvijas mežu ainava. Kā atklāj pētījumi, mūsu mežu ainava vai tās elementi saskatāmi teju 20% Latvijas mākslinieku gleznotajos darbos. Īpaši spilgti šai ziņā izceļas Vilhelms Purvītis, Rūdolfs Pinnis, Edgars Vinters. Kanonā iekļauta arī Daugavas ainava, ko savos darbos plaši apcerējis Rainis, Andrejs Pumpurs, Aleksandrs Grīns, Vizma Belševica un daudzi citi, Zemgales līdzenuma ainavu savukārt ļoti spilgti tēlojuši Anna Brigadere, Edvarts Virza, Vilis Plūdons. Kanonam izraudzīta arī Gaujas senielejas ainava, kas ir viena no krāšņākajām Eiropas mērogā. To ļoti daudz savā dzejā apjūsmojis Ojārs Vācietis, kādā dzejolī sakot, ka "Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju". Kanonā iekļauta arī mūsu piejūras ainava, Latgales ezeru ainava, kā arī Vidzemes pauguraiņu ainava. Viens no aprakstu autoriem, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Oļģerts Nikodemus – attiecībā uz to atklāj kādu ļoti interesantu faktu. "Savulaik studentiem es uzdevu tādu jautājumu – kas tad ir tipiska Latvijas ainava? Viņiem bija arī jānorāda, no kuras vietas viņi nāk. Viņi – kopumā kādi 60 studenti – pārstāvēja visus Latvijas reģionus. Un tas interesantais moments bija, ka viņi atbildēja, ka tipiskākā ir Vidzemes pauguraiņu ainava. Un to, man šķiet, arī varētu būt ietekmējusi kultūras telpa, tie paši "Skroderdienas Silmačos" un citi Vidzemes iespaidā tapuši mākslas darbi. Tas piešķir tādu īpašu oreolu Vidzemei un liek uzskatīt tās ainavu par tipiskāko," stāsta Oļģerts Nikodemus. Līdzās Blaumanim Vidzemes ainavas īpašo oreolu veidojuši arī Kārlis Skalbe, Brāļi Kaudzītes, komponisti Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Marģers Zariņš, gleznotāji Kārlis Miesnieks, Biruta Baumane, Kristīne Luīze Avotiņa un daudzi citi. Maija Treile un Oļģerts Nikodemus cer, ka ainavu iekļaušana kanonā būs ne tikai teorētisks svarīgu faktu apkopojums, bet motivēs cilvēkus arī darbībai. "Man liekas, ka Ainavu sadaļa mudina to iepazīt arī praktiski – ar šobrīd ļoti aktuālo ceļošanu pa Latviju, kad var izstaigāt šīs vietas un reizē varbūt apskatīties arī citas kultūras kanona vērtības, jo lapā mums ir karte, kur var redzēt ar dažādu nozaru vērtībām saistītas vietas, un tas ir arī, man šķiet, interesants fokuss, ko var piešķirt kādam ceļojumam," norāda Maija Treile. "Tās ainavas ir ievietotas kultūras kanonā, lai pirmkārt jau Latvijas cilvēki uz tām paskatās nedaudz savādāk. Tad, kad es gatavoju aprakstus, es ļoti daudzas grāmatas pārlasīju. Nu, kaut vai mēs paskatāmies tos pašus Virzas "Straumēnus" – es domāju, ka labāk Zemgales ainava nevienā grāmatā nav aprakstīta," uzsver Oļģerts Nikodemus. Šobrīd jaunā ainavu sadaļa Latvijas kultūras kanona tīmekļvietnē ir pieejama latviešu un angļu valodā, bet drīzumā būs lasāma arī vācu un krievu valodā.…
"Mani joprojām nebeidz sajūsmināt Rīga," atzīst skatītāju iemīļotā gleznotāja Alise Mediņa. Viņai jau ir daudz Rīgai veltītu darbu, un nu tiem piepulcēsies paši jaunākie, radīti pēdējā pusgada laikā. Rīga tajos šoreiz redzama rāmāka un klusāka nekā līdzšinējos viņas darbos, taču krāsu nianses un noskaņu gradācijas kopumā ir ļoti daudzveidīgas un izteiksmīgas. Alises Mediņas jaunās gleznas no 17. maija būs izstādītas galerijā "Jēkabs", bet skatītāji tās pagaidām varēs aplūkot tikai virtuālajā vidē. Gleznotāja neslēpj, ka viņai ļoti pietrūkst klātienes saiknes ar skatītāju, bet cerībā uz brīdi, kad tā atkal būs iespējama, viņa turpina aktīvi un regulāri strādāt. Un šobrīd klāt nācis vēl viens stimuls – pavasara atnākšana. Par jaunāko darbu atmosfēru savā ziņā jau labi liecina to nosaukumi. Piemēram, "Citrondzeltena pēcpusdiena" un "Karaliski zilais vakars". Tā kā darbi tapa pēdējā pusgada laikā, tad dažos samanāmas arī ziemas noskaņas, bet kopumā tie visi ir ar cerību uz pavasari – tā atzīst pati Alise Mediņa. Rīgas tajos redzama visos diennakts laikos, dažādos laika apstākļos, bet šoreiz varbūt skatīta ar nedaudz apcerīgāku skatu nekā līdz šim un arī no dažiem neierastiem rakursiem. "Mēs sarunājām ar vienu drona operatoru, puisi, kurš fotografē ar droniem, ka viņš man palīdzēs paskatīties uz Rīgu no citiem skatu punktiem. Kā jau pilsētas gleznotāja, es daudzus Rīgas stūrus un nostūrus jau esmu redzējusi, bet ir daudz jumtu, kurus es vēl neesmu redzējusi. Tad es domāju – ja jau ir 21. gadsimts, kad šādas jaunas iespējas ir izgudrotas, tad tās ir jāizmanto un jāpaskatās uz pilsētu no tāda skatu punkta, ko es parasti ikdienā neredzu. Tā mēs palidinājāmies mazliet pa Barona ielu un sabildējām," stāsta māksliniece. "Jā, es domāju, ka Rīga no visām pusēm – no apakšas un no augšas – vēl nemaz nav uzgleznota. Es gan esmu visu dzīvi Rīgā dzīvojusi, bet kaut kur nepazūd tā sajūta, it kā es būtu tūrists. Tāda mazliet sajūsma, kad tu ej un domā – jā, bet tiešām tik skaisti! Man patīk. Es uzskatu, ka vēl pavisam nav uzgleznota šī pilsēta." Elizabetes ielas stūris, skats uz izstāžu zāli "Arsenāls", parks pie operas un iela pie Nacionālā teātra – ir gleznas, kurās var nolasīt arī konkrētas vietas, bet pamatā Alises Mediņas gleznās Rīga ir tomēr vairāk noslēpumaina, kur arī konkrētais kalpo kā tēlains vispārinājums. Alisei raksturīgā maniere ir gleznot Rīgu bez cilvēkiem, tā tas ir arī šoreiz, kaut gan gleznotāja piebilst, ka vienu brīdi, kad Rīga realitātē patiešām bija pavisam tukša, viņai nebija omulīga sajūta. "Es gleznoju tādas klusās, mierīgās pilsētas ainavas bez cilvēkiem, bet tagad ir sajūta, ka tā ir patiešām noticis reāli, daudzviet ir tukšs, cilvēki nestaigā, un tad gandrīz vai gribas uzgleznot kādu baru ar cilvēkiem, pūļus, kuru nav. Tā laikam ir, ka mākslinieki pārsvarā grib to, kā nav," turpina Alise Mediņa. Dažās gleznās redzama arī Venēcija un citas gleznotājas sirdij tuvas vietas, par kurām šobrīd var tikai pasapņot, bet kā Covid-19 laika ieguvumu viņa min daudz tuvākus, bet agrāk nekad neīstenotus ceļojumus. "Šis gads ir iezīmējies ar to, ka ir pabraukāts tepat, pa to pašu Rīgu. Tad tu saproti, piemēram, ka tā īsti Juglā neesi bijis, atklāj, ka tur ir Strazdumuiža un vēl citi rajoni, tādas mazas apdzīvotas vietiņas apkārt Ķīšezeram. Vai, piemēram, Bolderājā tur ir tādas saliņas. Īstenībā to paralēlo realitāšu ir diezgan daudz Rīgā. Tu pats it kā dzīvo savā "burbulī" – vai tas ir centrs vai Pārdaugava, vai kas cits, un tad tev, piemēram, ir tāds stereotips, ka Ķengaragā gan laikam ir bīstami. Bet tad tu saņemies, aizbrauc un izrādās, ka tur arī ir jauka dzīve, cilvēki, pavasaris," skaidro Mediņa. Dažkārt cilvēkiem mēdz būt priekšstats, ka Covid-19 laiks gleznotāju dzīvi jau neko daudz neietekmē, jo viņi taču var mierīgi turpināt strādāt savās darbnīcās, bet tas ir ļoti maldīgs priekšstats, jo gleznotājiem akūti ir vajadzīga saikne ar skatītāju. Internetā publicēts darbs ne tuvu nespēj uzrunāt tā, kā apskatāms klātienē. "Tiešām ir liels iztrūkums saistībā ar atgriezenisko saikni, jo, protams, kad tu kaut ko radi, izliec no sevis, tu vēlies mazliet to enerģiju atgūt atpakaļ, ka tevi kāds uzmundrina. Es domāju, ka tas tā ir visiem radošiem cilvēkiem, ka ir vajadzīga atpakaļsaite," norāda māksliniece. "Lai tam stāvētu pāri, ir jābūt mazliet van Gogam. Viņš visā dzīves laikā kaut kādu vienu darbu pārdeva, un es nezinu, vai izstādes viņam vispār bija. Viņš bija stipri nenovērtēts dzīves laikā, bet viņš turpināja darīt. Nu, es godīgi teikšu, ka man bez tādas atpakaļsaites, pozitīva novērtējuma vai savu cilvēku satikšanas ir visai grūti strādāt. Tu nevari patikt visiem, bet vismaz tie cilvēki, kas ir tavējie, no viņiem noteikti vajag to atpakaļenerģiju iegūt. Bet, protams, iepriecina tas, ka šobrīd jau ir pavasaris un krāsas, kas ir vitāli svarīgas mums, vizuālajiem cilvēkiem, kam prasās pēc optimisma tiešām tīri fiziski krāsu veidā. Tas patiešām uzreiz stipri palīdz." Galerijai "Jēkabs" ar Alisi Mediņu ir jau ilglaicīga sadarbība, un šo viņas jaunāko veikumu galerijas vadītājs Jānis Piesis vērtē kā nedaudz atšķirīgu no viņas ierastā rokraksta. "Šajā darba cēlienā šķiet, ka tie darbi ir tādi smalkāk noskaņoti, tajos ir intīmāka gaisotne, pārdomas, tie ir šoreiz tādi ļoti smalki un jūtīgi. Mēs esam ļoti gandarīti, ka varam turpināt sadarbību un, kaut vai internetā, bet tomēr varam parādīt saviem līdzjutējiem Alises jaunos darbus. Jo mani vērojumi liecina, ka cilvēki šobrīd ir ļoti izslāpuši pēc mākslas un diezgan daudzi šobrīd izmanto pauzi savā dzīvē, pārmaiņas, lai pievērstos vairāk mākslai nevis tikai darba lietām un ikdienai, kā ierasts," saka Jānis Piesis.…
Kas ir veidojis Latviju tādu, kāda tā ir šodien? Šis būs viens no jautājumiem, ko risinās Armanda Zvirbuļa daudzsēriju filma "Meklējiet sievieti". Tā top pēc Andra Kolberga kriminālromāna motīviem. Tās centrā – kādas sievietes slepkavība, kas notiek uz 90. gadu sarežģītā laika fona, bet kuras saknes iesniedzas krietni senākā pagātnē, vēl dziļos padomju laikos. Filmu veido pārliecinoša profesionāļu komanda – līdzās Armandam Zvirbulim arī producente Arta Ģiga, operators Gints Bērziņš un citi savas jomas lietpratēji. Operators Gints Bērziņš izmēģina vairākus varaintus, kā nofilmēt galvenās varones Natas došanos pie dzīvokļa durvīm pa koridoru. Filmēšana notiek Andreja Upīša muzejā, kas daļēji pārtapis 1960. gadu komunālajā dzīvoklī. Tā iemītnieki ir arī vēl pavisam jaunā Nata ar savu māti un vectēvu, kurš ir atvaļināts Sarkanarmijas ģenerālis. Īsā, puķainā kleitiņā tērpta, ar gariem, blondiem matiem, kuriem pārsieta lente – galvenā varone Nata ir īsta 60. gadu meitene. Šajā dzīves posmā viņu atveido Valmieras teātra aktrise Diāna Krista Stafecka. Jau nobriedušākā vecumā Natas lomā savukārt redzēsim Madaru Zviedri (iepriekšējā uzvārdā Saldoveri). Filmas režisors Armands Zvirbulis stāsta, ka 60. un 70. gadi filmā ienāks kā galvenās varones nozīmīga dzīves daļa, kaut arī filmas tagadne būs 1995. gads. "Mēs atkāpjamies līdz pat 60. gadiem, mēģinot saprast, kā cilvēki, kas veidoja mūsu tautas revolūciju 1991. gadā, kā viņi līdz tam nokļuva un kas viņi vispār tādi bija," skaidro režisors. "Man liekas, mēs ļoti ātri aizmirstam, kā patiešām bija, mēs ļoti ātri "apaudzējam" savu atmiņu stāstos notikumus ar "rozīnītēm", "puķēm" vai drīzāk "pelavām", kā nu kuro reizi. Un šie notikumi kļūst ļoti, ļoti tāli no tā, kā bija. Protams, arī mums tā būs tikai versija. Bet tā ir iespēja atgādināt, ka Latvijas valsts tāda, kāda tā ir šodien, nav bijusi vienmēr, un varbūt tas, kas šodien ir labi, ir veidojies no kaut kā, kas savās izejas pozīcijās ir varbūt pat bijis ļoti apšaubāms, bet laiks jau visu nogludina un parāda lietas, kas ir tā vērtas un kas ir tajā mirklī likušās svarīgas, bet īstenībā ir ļoti maznozīmīgas." Filmēšanas pauzē ir liels prieks satikt Uldi Dumpi, kurš sēž 60. gadu interjerā un gaida nākamās epizodes filmēšanu. "Es esmu viens atvaļināts Sarkanarmijas ģenerālis, kas ir bijis latviešu strēlnieks. Vēl man ir jātiekas ar vienu pionieru pulciņu, kas nāks klausīties manus stāstus par varonīgajiem pilsoņu kara gadiem," atklāj aktieris. "Vēsture ir vēsture, tā vienmēr ir svarīga, un tā ir jāzina. Es tikai savos gados tagad secinu, cik ārkārtīgi ātri mēs daudz ko aizmirstam, iedomājamies, ka bija savādāk, un atrast to īsto taisnību, kā tad bija, ir diezgan sarežģīti. Es nupat lasīju tādu vienu dienasgrāmatu, kurā ir aprakstīts viens gadījums, kurā es arī pats biju klāt, un tas ir rakstīts tajās dienās, kad tas notika, nevis pēc gadiem, un jau tur ir nepareizi. Kā teica Bernards Šovs – ko teiks vēsture? Vēsture samelos. Kā parasti. Nu, ne jau vienmēr gan tā ir," spriež Dumpis. Pirms epizodes filmēšanas visiem bērniem, kas atveidos pionierus, studijā "Red Dot Media" medmāsa veic Covid-19 testus. Studijas otrajā stāvā atrodas arī grimētava un milzīga garderobe, kurā kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine tieši tobrīd gludina 60. gadu skolēnu formas. "Šodien mums ir pionieri, 1968.–1969.gads, gatavojamies sapucēt pionieru meitenes, puišus un pionieru vadītāju. Šos senākos formas tērpus jau ir grūti atrast, tāpēc šoreiz tie ir aizlienēti no kolēģiem. Kaklauti mums ir no Ināras Kolmanes filmas "Mātes piens" aizlienēti, bet formas tērpi – no Lailas Pakalniņas filmas "Ausma"," stāsta Jūlija Volkinšteine. Grimētavā savukārt līdz ar Covid-19 laiku blakus visiem ierastajiem grimēšanas piederumiem atrodas arī kāda tur agrāk nebijusi ierīce – balts aparāts ar uzrakstu "Sterile Light", ar kura pielietojumu iepazīstina filmas producente Arta Ģiga. "Tas ir jaunums, citās filmās tā mums līdz šim nav bijis, bet šo es paspēju pagājušajā gadā Anglijā pirms breksita pasūtīt, tas ir speciāls sterilizators visām lietām, kam pieskaras grimētājs," atklāj Ģiga. Arta Ģiga atzīst, ka filmas centrālais periods – 90. gadi – no vides un interjeru viedokļa nav nemaz tik viegli uzfilmējami, jo ļoti daudzi cilvēki šo laiku atceras, bieži vien katrs savādāk, tāpēc filmas veidotājiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Viens gan ir diezgan droši – tas bija izteikts trako krāsu periods: "Toreiz bija "Pingvīna" saldējums neticamās krāsās, džinsi bija citā krāsā – gaišākzili, mati – lieli un zaļi, tā kā ar tiem 90.gadiem ir liels izaicinājums. Bet mēs meklējam," stāsta Ģiga. "Mēs jau esam filmējuši "Jantarnij bereg" – "Dzintarkrasts" – šajā sanatorijā, un var sanākt, ka tā ir pēdējā reize, kad tur ir filmēts pirms remonta, jo pēc mums – viņi arī izmanto kovidlaiku – remontē šo veco padomju laika interjeru, un kāds tas būs turpmāk, īsti nav zināms." Daudzsēriju kriminālstāstam "Meklējiet sievieti" būs septiņas sērijas, un tā pirmizrāde būs gada nogalē.…
Šoruden 90 gadu aprit mūsu nacionālās pretošanās simbolam Gunāram Astram. Viņš nodzīvoja tikai 54 gadus, gandrīz 20 no tiem pavadot padomju impērijas cietumos. Astra mūžībā aizgāja 1988. gadā, viņa nāves patiesie iemesli joprojām ir neskaidri. Pagājušā gada nogalē Saeima nolēma piešķirt līdzekļus – 100 000 eiro – šāda pieminekļa izveidošanai šogad, kad Astram aprit 90. gadskārta. Idejas virzītāji ir uzrunājuši tēlnieku Gļebu Panteļejevu, kurš jau izveidojis pieminekļa metu. Gunārs Astra ar savu dzīvi apliecināja, ka cilvēkam ir iespējams uzvarēt bailes un ka cilvēka garu ir iespējams nesalauzt pat tad, ja viņam jāiet mocekļa ceļš. Astra to gāja nelokāmi, viņš savu dzīvi veltīja cīņai par Latvijas brīvību. Tieši šo vēstījumu kā galveno tēlnieks Gļebs Panteļejevs vēlas akcentēt Astram veltītajā piemineklī, kam viņš jau izveidojis idejas metu. "Tā ir absolūti universāla vērtība, jo runa ir ne tikai par konkrēti Gunāra Astras dzīvi un viņa cīņu ar "milzi", jo tā bija cīņa ar "milzi", un viņš praktiski stājās viens pats pretī, to vajag arī saprast, ka viņš simbolizē tādu Dāvidu cīņā pret Goliātu, ja mēs runājam par vēsturiskām un reliģiskām paralēlēm," stāsta tēlnieks Gļebs Panteļejevs. "Bet tā ir pietiekami universāla parādība, lai vienkārši atgādinātu cilvēkiem par to, ka ir piemēri, kad bailes tika pārvarētas." Lai arī veltīts Gunāra Astras personībai, piemineklis iecerēts kā simbolisks vispārinājums, kas atklās, ka tieši gara spēks ir tas, kas maina arī fizisko pasauli. Pieminekli veidos divi pamatelementi – vertikāle, kas simbolizē drosmīgu un nesalaužamu garu, un horizontāle, kas atspoguļo, kā ar tā spēku var paveikt reālus darbus. Krusteniskajai konstrukcijai par pamatu ņemta hrestomātiskā fotogrāfija, kurā Gunārs Astra redzams strīpainajā arestanta tērpā. Viņa acis cieši raugās fotoobjektīvā, priekšplānā ir viņa rokas. "Tā bilde ir fantastiska, jo tur ir iekšā kaut kāda neiedomājama enerģija. Neskatoties uz to, kam šis cilvēks ir izgājis cauri, tur jūtams fantastisks spēks, kas izpaužas divās dimensijās. Viena ir seja – apgarota, labdabīga, bet vienlaikus skarba. Otra – rokas, kas simbolizē tieši to izdarīto, jo Gunārs Astra bija tas, kurš ne tikai domāja, saprata daudz ko, bet viņš arī darīja. Atšķirībā no ļoti daudziem citiem, kas domāja tāpat, bet nedarīja," skaidro Gļebs Panteļejevs. Pieminekli plānots uzstādīt pie kādreizējās LPSR Augstākās tiesas ēkas, kur savulaik Astru notiesāja, šobrīd tur atrodas Rīgas apgabaltiesa. Darbs pie projekta virzības notiek visciešākajā saistībā ar Astras cīņu biedriem, tuvniekiem un sabiedriskajām organizācijām, kas jau ilgus gadus rūpējas par Astras piemiņas aktualizēšanu. Gunāra Astras brālis Leons Astra atzīst, ka ir gandarīts, ka pieminekli veidos Gļebs Panteļejevs, tēlnieks ar vārdu, kura līdzšinējie veikumi ir tādi spēcīgi objekti kā vides skulptūra ''Melnais slieksnis'' pie VDK ēkas un piemineklis pulkvedim Oskaram Kalpakam. Leons Astra atzinīgi vērtē arī Panteļejeva ideju, kādam jābūt Gunāra Astras piemineklim. "Tas ir oriģināls risinājums. Piemineklis, manuprāt, ir ļoti atbilstošs vietai, arī tā vērsums ir precīzs – nevis ar seju pret durvīm, bet it kā izejot no tiesas nama. Koncepcija ļoti laba," uzskata Leons Astra. "Kopumā man šķiet, ka šis piemineklis ir ļoti svarīgs akcents mūsu tautas gara spēkam šodien. Lai arī šobrīd mēs esam nonākuši grūtos apstākļos, mums joprojām ir svarīgi uzturēt un attīstīt šo piemiņu, kas, manuprāt, liecina par pareizo vērtību uzturēšanu, neaizmiršanu mūsu tautā." Astras personība mums var palīdzēt arī dziļāk paraudzīties uz mūsu pēdējo 30 gadu vēsturi – uzskata publicists Arnis Šablovskis, kurš daudzus gadus publiskajā telpā aktualizē Astras un citu mūsu brīvības cīnītāju veikumu. "Valsts, kas ir izveidota, mēs nevaram to atzīt par gluži taisnīgu, un uz visa šī fona mums ir vajadzīgi kādi atbalsta punkti atkal. Mums ir vajadzīgs veids, kā mēs atgūstam patriotisma vislabākajā nozīmē dziļāko jēgu, un tādējādi Gunāra Astras personības aktualizācija mums var ļoti, ļoti palīdzēt. Runa ir par tām vērtībām, kas ir mūsos pašos, kas notiek ar mūsu pašu apziņu un sirdsapziņu," norāda Arnis Šablovskis. Pieminekļa mets ir izstrādāts, drīzumā Tieslietu ministrija, kas ir projekta virzītājs, vērsīsies pie visām atbildīgajām institūcijām, lai veiktu saskaņošanu par pieminekļa īstenošanu un iespējamo atrašanās vietu pie Rīgas apgabaltiesas. Ar apgabaltiesas vadību jau šai saistībā bijušas sarunas – stāsta tieslietu ministrs Jānis Bordāns. "Viņiem patika tā iecere, viņi arī bija ar tādu aizrautību par to, ka šī varētu būt tāda laba vieta un ar ļoti dziļu nozīmi. Reti kur ir pasaulē tiesas, kurām priekšā atrodas piemineklis notiesātajam. Citā vietā pazustu tik ļoti uzrunājošais konteksts. Visi darbi norit pozitīvi, bet tas prasa laiku," atzīst Bordāns. Plānots, ka pieminekli varētu atklāt 22. oktobrī, Gunāra Astras 90. dzimšanas dienā. Bet pats vēlākais termiņš ir 15. decembris, diena, kad Gunārs Astra LPSR Augstākajā tiesā teica runu, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot."…
Šī dzeja elektrizē, sniedz debešķīgu sajūtu – tā par Zālamana ''Augsto dziesmu'' saka aktrise Maija Arvena. Viņa saspēlē ar Andri Buli šo tekstu arī interpretēs jaunajā dzejas izrādē ''Dziesmu dziesma'', kuras pirmizrāde būs skatāma ceturtdien, 15. oktobrī, Botāniskā dārza Palmu mājā. Izrādes idejas autore un režisore ir Nadīne Bokovikova, līdzās aktieriem izrādē piedalās arī armēņu dziedātāja Asmika Bagojana un citi mūziķi. Izrāde gaidāma mūsdienām netipiski poētiska, kas aptuveni stundas garumā skatītājam ļaus nokļūt it kā citā pasaulē. Izrādei būs divi sastāvi – līdzās latviešu versijai būs arī krievu variants. Nedaudz sirreālā un pārlaicīgā noskaņā ieved izrāde, kurā Zālamana Augstā dziesma izskan starp eksotiskajiem augiem Palmu mājā. Aktieru uzdevums šoreiz ir dzeju runāt nevis pēc iespējas dabiskāk, bet gluži pretēji – deklamēt pēc iespējas poētiskāk, pat ar patosu – tāda bijusi režisores Nadīnes Bokovikovas iecere. Īpašu atmosfēru visam vēl piešķir Asmikas Bagojanas dziedājumi armēņu valodā, kā arī flautas un vijoles skanējums. Par īstenu baudījumu runāt Augstās dziesmas tekstu Knuta Skujenieka meistarīgajā atdzejojumā atzīst aktrise Maija Arvena. "Es esmu tik gandarīta, ka man bija iespēja iemācīties no galvas visu šo dziesmu, jo tā ir kā lūgšanas – tik skaisti! Un ja tu vēl saki to otram cilvēkam, savam mīļajam, cik viņš ir skaists, cik viņš ir brīnišķīgs, ka tu esi tik laimīga, ka ir tāds cilvēks tavā dzīvē! Un vēl tajā skaistajā dzejā, kas pilnīgi elektrizē. Tā ir ļoti īpatnēja, debešķīga un vienreizēja sajūta pašam," saka Maija Arvena. Andris Bulis atzīst, ka teksts ir arī tik ietilpīgs un simbolisks, ka teju katrā mēģinājumā viņš tajā atklāj ko jaunu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem viņam ir režisores uzstādījums, ka dzeja šoreiz apzināti jādeklamē ļoti poētiski, kas ir pretēji visiem mūsdienu uzskatiem, bet arī tas ar katru mēģinājumu viņam izdodas labāk. "Teksts ir ļoti poētisks, ļoti erotisks, bet tā erotika ir nevis tā kā mūsdienās – ļoti tieša un konkrēta, bet ļoti tēlaina. Man ir ļoti garš apraksts, kā es redzu sievieti, un šodien tas jau ir liels izaicinājums sievietei teikt tik daudz komplimentu tādā pārmērīgā patosā. Es vienu vakaru pamēģināju mājās sievai noskaitīt vienu virkni komplimentu par to, kāds ir viņas deguns, un viņa ilgi uz mani skatījās, vai ar mani viss ir kārtībā," stāsta Bulis. "Tā kā mēs dzīvojam citā laikā, bet mīlestība, poēzija, iekāre, seksualitāte nav zudusi, es ceru, tāpēc es domāju – Palmu mājā varētu būt interesanti. Kopā ar mūziku, ar dzīvo izpildījumu, ar armēņu dziesmām, kas dod tādu mistisku noskaņu, arī vijole, flauta. Kad armēņu dziedātāja Asmika iedziedas, man skudriņas skrien, un vēl šīs dienas kontekstā, kas notiek Armēnijā un Azerbaidžānā..." Šādā tik intīmā izrādē īpaši svarīga veiksmīga aktieru izvēle un saspēle, un par to abiem līdzīgs viedoklis. "Es uzskatu, ka viņš ir īstais Zālamans, man pat grūti iedomāties kādu citu aktieri Latvijā, kurš varētu būt Zālamans," saka Arvena. "Man ar Maiju ir interesanti. Es esmu augumā fiziski stipri garāks par Maiju, un kaut kā manī iezogas tāda solomoniska sajūta, ja tā drīkst teikt, ka viņš ir tāds varens un viņa tāda maza, un viņa arī saka – es maza, tumša, saulē apdegusi, un tad rodas tāda kā tēvišķa sajūta arī, ka gribas viņu pasargāt. Viņa saka – mani noķēra sargi, un es skatos uz viņu, un man gribas viņu samīļot un, kad es viņu samīļoju, viņa pazūd manos apskāvienos," turpina Bulis. Augstajā dziesmā ikviens var atrast arī savas mīlestības atspulgu, un tas var būt visdažādākais. Izrādes idejas autore, režisore un arī lomas tēlotāja krievu versijā Nadīne Bokovikova to uztver kā simbolu citu attiecību stāstam, bet aktieriem dodo brīvu izvēli spēlēt savu versiju. "Tā ir cilvēka saruna ar Dievu manā skatījumā, bet aktieriem es šo savu skatījumu neesmu stāstījusi, gribu, lai viņi spēlē, kā viņi to redz. Jā, bet, no manas puses, tas nav sievietes un vīrieša stāsts, tas ir vairāk kaut kas garīgs. Kaut ko līdzīgu mēs jūtam, kad lūdzam Dievu," skaidro Nadīne Bokovikova. Dzejas izrādes ''Dziesmu dziesma'' pirmizrāde Botāniskā dārza Palmu mājā notiks ceturtdien, 15. oktobrī, vispirms būs skatāma latviešu versija un pēc tam arī krievu, kurā Nadīne Bokovikova saspēlēsies ar Jevgeniju Ļeonovu.…
प्लेयर एफएम में आपका स्वागत है!
प्लेयर एफएम वेब को स्कैन कर रहा है उच्च गुणवत्ता वाले पॉडकास्ट आप के आनंद लेंने के लिए अभी। यह सबसे अच्छा पॉडकास्ट एप्प है और यह Android, iPhone और वेब पर काम करता है। उपकरणों में सदस्यता को सिंक करने के लिए साइनअप करें।
अपने पसंदीदा शो को ऑनलाइन प्रबंधित करने के लिए दुनिया के सर्वश्रेष्ठ पॉडकास्ट एप्प से जुड़ें और उन्हें हमारे Android और iOS एप्प पर ऑफ़लाइन चलाएं। यह मुफ़्त और आसान है!